Stāsti
Parastās aktinīdijas, kuras sauc arī par Mandžūrijas aktinīdijām, ir kokveida liānas, kas vijas ap balstu, bet, ja tā nav, veido 1-2 m augstu samudžinātu krūmu ar vijīgiem dzinumiem.
Uz kārtējā gada dzinumiem veido nelielas -1,5 līdz 5 g - zaļas, iegarenas ogas ar plānu, caurspīdīgu miziņu. Ogas ir saldas un aromātiskas, izcili bagātas vitamīniem un tajās ir 3-5 reizes vairāk (līdz 1400 mg%) askorbīnskābes nekā upenēs. Aktinīdijas zied baltiem, nelieliem, smaržīgiem ziediem, ko apputeksnē kukaiņi. Ja jauno lapu žāklēs ziedi izkārtoti pa vienam un tiem ir skaistas, labi saskatāmas baltas zvaigžņveida drīksnas ar dzeltenu putekšnīcu gredzenu pie drīksnas pamata, augs ir sievišķais un var dot augļus. Lapas parasti zaļas visu veģetācijas laiku vai arī rudenī nedaudz sārtojas.
Ja ziedkopām ziedi ir pa 3 un tiem nav drīksnu, auglenīcas ir neattīstītas un putekšņmaciņi nokarājas uz pagariem kātiņiem, augs ir vīrišķais un tam augļu nav. Parasti ziedēšanas laikā uz tā lapām veidojas spilgti balti plankumi, kas vēlāk nokrāsojas aveņkrāsā, ilgstoši radot eksotiska ziedoša auga efektu. Starp ražojošiem augiem mēdz būt īpatņi, kas var apaugļoties ar sava zieda putekšņiem, bet tad raža nav liela un veidojas kroplīgas ogas. Lai normāli apputeksnētos, uz katriem 3-7 sievišķiem augiem nepieciešams vismaz viens vīrišķais augs.
Parastā aktinīdija Latvijas apstākļos ir pietiekami salcietīga, ziemās apsalst tikai nenobriedušie garo veģetatīvo dzinumu gali. Tā kā aktinīdijas plaukst jau maija sākumā un zied jūnija vidū, jaunos dzinumus, ziedpumpurus un ziedus (sevišķi augsnes virskārtas tuvumā) apdraud salnas.
Bīstama jau ir t° pazemināšanās līdz -1°... -3°C, tādēļ ieteicams to stādīt pie sienas, lai dienā mūra uzkrātais siltums pasargātu aktinīdiju no temperatūras svārstībām.
Jāizvairās no tik noēnotām vietām, kur bites maz ielido, bet vissaulaināko dienvidu sienu vajadzētu rezervēt vīnogu audzēšanai.
Vietā, kur audzē, aktinīdijas, pie sienas stiprināmi ilgstoši izmantojami vertikālie atbalsti.
Aktinīdiju mūžs ir ilgs un balstu nomaiņa gandrīz neiespējama. Aktinīdiju kultūrformas sekmīgi pavairojamas ar noliektņiem un lapainiem spraudeņiem, bet sliktāk padodas koksnaino spraudeņu apsakņošana.
Stādīšanai pastāvīgā vietā ir piemērots 2-3 gadus vecs stāds.
Labākais stādīšanas laiks - pavasaris, iepriekš sagatavojot stādīšanai vietu un atļaujot 1-2 nedēļas nogruntēties. Augsne jāgatavo līdzīgi dabiskajai augšanas; vietai - viegli skāba vai neitrāla, dziļi irdena, trūdvielām ļoti bagāta, pietiekami mitra. Stādot augu neiedziļina, bet to nodrošina, kādu no zariem piespraužot zemei, tādējādi veidojot viegli apsedzamu pumpuru rezervi vairākiem gadiem.
Pirmajos gados jaunstādītos augus rudenī un līdz salnu beigām ir lietderīgi viegli piesegt ar irdenu, gaisa caurlaidīgu segmateriālu (skujkoku zari, sausas lapas, skaidas), lai stiprās salnās saglabātu pumpurus visapdraudētākajā joslā.
Jaunos augus vienu divus gadus dienas vidū vēlams nedaudz noēnot.
Krūma pamatu ieteicams nožogot ar ilgstoši izmantojamu stiepļu pinuma vairogu, lai aizsargātu pret kaķiem, kas pret aktinīdijām ir sevišķi agresīvi - tie saskrāpē, apgrauž sakņu kakliņu un dzinumu pamatus tā, ka augs var aiziet bojā.
Aktinīdiju saknes izvietotas sekli, tādēļ apdobes nav jāpārrok un jākaplē, bet bagātīgi jāmulčē. Augļi veidojas uz īsiem un vidēji gariem (5-30 cm) sānzariem, nogatavojas augustā un septembrī. Sasniedzot pilngatavību, tie nedaudz maina zaļās krāsas toni, kļūsit mīksti un viegli nobirst, ātri bojājas. Kad apmēram 10% ogu nogatavojušās, pārējās var nolasīt un nogatavināt ēnainā, vēdināmā telpā. Aromātiskākas, protams, ir zaros nogatavojušās ogas. Gatavām ogām miziņa ļoti maiga un, pārberot vai transportējot, viegli ievainojama. No pieauguša koka var iegūt 3-6 kg ogu.
