Stāsti

Saskaņā ar vēstures datiem, pirmos dārza ķiršus uz Eiropu no Melnās jūras krastiem atvedis romiešu karavadonis Lukulls apmēram 70 gadus pirms Kristus dzimšanas.

Ķirši - Lukulla cienīga garša un izvēle

Ķirši un bērni... Tie nav atdalāmi viens no otra. Kurš gan bērnībā nav karinājis uz auss ķiršu pārīšus? Jautājums, kur likt ķiršu kauliņus, spēj nodarbināt tikai pieaugušos. Bērniem tāpat viss ir skaidrs: kauliņus izspļauj, un, jo tālāk tos izdodas aizspļaut, jo labāk.

Romiešu karavadonis Lukulls reiz saņēma pavēli doties karagājienā pret kādu no vietējiem ķēniņiem, kurš valdīja tagadējās Turcijas ziemeļos. Tas notika 1. gs. p. m. ē. Mazais Cēzars tai laikā vēl mācījās skolā. Lukulla karagājiens beidzās ar uzvaru, par ko vēlāk Romā viņu godināja.

Taču vēl vairāk Lukullu atceras ķiršu dēļ. Tos viņš pirmoreiz nobaudīja Mazāzijā, Ķeras miestiņā, kas devis ķiršiem nosaukumu gandrīz vai visās pasaules valodās. Lukulls atveda ķiršus uz Romu, un drīz vien tie kļuva tik iecienīti, ka karagājienos romieši tos ņēma līdzi un izplatīja pa visu pasauli. Lukulls atveda uz Eiropu ne tikai ķiršus vien, bet ari persikus, kuru nosaukums cēlies no latīņu vārda Persica, t.i., persiešu. Neviļus rodas aizdomas, ka diezin vai Lukulls pildīja savus tiešos pienākumus tikpat aizrautīgi. Iespējams, ka viņš daudz labprātāk nodevās kulinārijas grāmatu lasīšanai - tādas taču pastāvēja jau kopš 5. gs. p. m. ē. Vecumdienās viņš rīkoja savas slavenās Lukulla dzīres, bet savu bibliotēku ļāva izmantot filozofiem.

Lukulls bija romiešu karavadonis un kaislīgs pavārmākslas cienītājs. Tieši tāpēc mēs viņu godājam vēl šobaltdien un katras viesības ar bagātīgi klātu galdu dēvējam par Lukulla dzīrēm.