Stāsts
Arbūzs parastais (Citrullus lanatus NAKAI vai Cucurbita citrullus
L., kā arī Citrullus vulgaris) (no persiešu خربزه un tadžiku
Харбуза: «melone») — augu saimes ķirbjaugiem, melones. Audzēti jo tā
augļi, kas ir liels vienmērīgu sfēriskām nepatiesu ogas ar saldo
sulīgs mīkstums, parasti spilgti sarkanā krāsā.
Arbūzu
dzimtene ir Āfrika. Dienvidāfrikas tuksnešos līdz šim laikam var
sastapt savvaļā augošu augu.
Arbūzs bija izplatīts senajā
Ēģiptē, par to liecina tā ļoti labi saglabājušies attēli. Bet Eiropā
pie senajiem romiešiem arbūzi parādījās samērā vēlu, tikai mūsu ēras
pirmajos gadsimtos. Tos lietoja svaigus un sālītus, sukādu
izgatavošanai un arbūza medus vārīšanai.
Ķīnieši acīmredzot
arbūzu ieguva no eiropiešiem, jo to audzēja Ķīnā ar nosaukumu
«Rietumu melone». Jau no mūsu ēras 8. gadsimta ķīnieši septembrī
atzīmē arbūzu svētkus, šajā dienā galvenais cienasts ir arbūzs.
Nav viegli visur kultivēt siltumprasīgo augu arbūzu. Anglijā arbūzi
parādījās tikai 1629. gadā, bet lauka apstākļos auga slikti, tos
vajadzēja audzēt lecektīs.
Interesanti vēsturiski fakti...
Arbūzs ir cēlies no tropiskās Āfrikas savvaļas auga. Pirms 4000 gadu tos audzēja Senajā Ēģiptē. Krievijā arbūzi ieceļoja no Indijas 8.-10. gadsimtā. Vispirms tos ieveda Pievolgā, bet 17. gs. sāka audzēt arī valsts centrālajos rajonos kā lecekšu kultūru.• Pašlaik arbūzus audzē vairākās Vidusjūras valstīs. Ir vairāki arbūzu veidi, tiem varbūt dažāda krāsa un forma. Visizplatītākie ir apaļi arbūzi ar sarkanu mīkstumu, bet tirgū ir pieejami arī dzelteni arbūzi. Pēdējos gados ir parādījušies bezsēklu arbūzi, ko pircēji ir ļoti iecienījuši. Parasti arbūzi sver līdz 4 kilogramiem, bet tie var būt arī daudz lielāki.
Krievijā arbūzus līdz 17. gadsimta otrajai pusei ieveda no ārzemēm. Tos reti ēda svaigus, biežāk gatavoja savādu gardumu: arbūzu sagrieza ļoti plānās šķēlītēs, lika uz vienu diennakti sārmā (dzeramās sodas šķīdumā), bet pēc tam no tiem vārīja sīrupu ar pipariem un garšvielām.
Pirmie arbūzi tika iesēti Krievijas dienvidos pēc cara rīkojuma 1660. gada 11. novembrī, pie tam tika norādīts, ka, tikko jocīgie dārzeņi nogatavosies, nekavējoties tos nogādāt Maskavā. Pētera I laikā arbūzus pārstāja ievest no ārzemēm. Tos bieži pasniedza desertā pils asambleju laikā, bet pa lielākai daļai nevis svaigus, bet mērcētus cukursīrupā.
Tikai 19. gadsimtā arbūzs kļuva tautai pieejams dārzenis.
Padomju Savienībā audzē divas arbūzu sugas — galda un lopbarības. Tos audzē Pievolgā, Ziemeļkaukāzā, Ukrainas dienvidos, Moldāvijā, Aizkaukāzā, Kazahijā, Vidusāzijas republikās, Centrālā melnzemes joslā. Arbūzu vidējā raža gadā ir 200 cnt, lopbarības — 300 cnt no hektāra.
Melone arī ir ķirbjaugu dzimtas pārstāve, cēlusies Vidusāzijā un Mazāzijā. Tā ir siltumprasīgs augs, vislabāk attīstās 25—30 °C temperatūrā. Ja temperatūra pazeminās līdz 15 °C, attīstība ir traucēta. Augļus lieto svaigus, kā arī vītinātus, kaltētus, marinētus, sukādu, marmelādes, džemu, meloņu medus (bekmess) veidā, konservētus un ātri sasaldētus.
Interesanti vēsturiski fakti... Melone ir ķirbju dzimtas dienvidu auglis, radies Vidusāzijā un Mazāzijā. Viduslaikos arābi melones uzskatīja par paradīzes augli, ko uz zemi nogādājis ercenģelis. Eiropā melones pazīstamas no vissenākiem laikiem, to atveidojumi sastopami senās Vatikāna freskās. Taču viduslaikos meloni nepamatoti aizmirsa, un tikai 16. gadsimtā to kā retu svešzemju augli no jauna sāka audzēt Francijā (Provansā). Krievijā melones pirmo reizi iepazina 17. gadsimtā. Tās Arhangeļskā ieveda no Anglijas, kur melones audzēja lecektīs. Drīz arī Maskavā uzcēla līdzīgas lecektis. Pētera I laikā tajās ieguva neparasti lielas un garšīgas melones, kas izraisīja ārzemnieku izbrīnu. Viduslaikos arābi melones uzskatīja par paradīzes augli, no kurienes to uz zemi it kā nogādājis ercenģelis. Eiropā melones pazīstamas no vissenākiem laikiem, to atveidojumi sastopami senās Vatikāna freskās. Taču viduslaikos melone nepamatoti tika aizmirsta un tikai 16. gadsimtā kā retu svešzemju augli to no jauna sāka audzēt Francijā (Provansā). Tad radās arī viena no slavenākajām meloņu šķirnēm 'Kantalupa', kas savu nosaukumu ieguva no Romas pāvesta ārpuspilsētas rezidences. Pašlaik meloņu šķirnes iedala grupās un Kantalupas grupā ir desmit lieliskas varietātes.
Krievijā pirmo reizi melones ieveda 17. gadsimtā. Tās Arhangeļskā ieveda no Anglijas, kur melones audzēja lecektīs. Drīz arī Maskavā uzcēla līdzīgas lecektis. Pētera I laikā tajās ieguva neparasti lielas un garšīgas melones, kas izraisīja ārzemnieku izbrīnu. Melones pasniedza desertā svaigas. Bez tam no tām, tāpat kā no arbūziem, gatavoja gardumus sārmos.
Padomju Savienībā melones audzē Vidusāzijas republikās, Pievolgā, Moldāvijā, Ukrainā un Aizkaukāzā. Augļu raža, stādījumus apmiglojot, ir līdz 400 kg/ha.
Arbūziem un melonēm ir daudz vērtīgu īpašību. Tie satur daudz ūdens, viegli izmantojamu ogļhidrātu (cukuru), C vitamīna, un karotīna (melonēs), kā arī maigas kokšķiedras, kas labvēlīgi ietekmē gremošanas procesu. Jāatzīmē arbūzu un meloņu veiksmīgā minerālvielu attiecība, kurai mūsdienās sevišķi svarīga nozīme, kā arī folijskābes saturs, kas piedalās asins veidošanas procesos. Melones satur daudz dzelzs — 17 reizes vairāk nekā piens, 2 reizes vairāk nekā vistas gaļa, 3 reizes vairāk nekā zivis (zandarts).
