Stāsti
Augs, kurš cēlies Vidusjūras valstīs un godā celts jau seno grieķu, romiešu laikos. Patiesībā artišoks ir... dadzis. Kā tāds ēdams? Raujiet pa lapiņai, pamērcējiet kādā mērcē vai kausētā sviestā un velciet caur zobiem... - mutē paliks lapiņas zaļais mīkstums. Kad esat tikusi līdz viducim, kas nav lietojams, ar karotīti to izņemiet un sviediet prom. Atlikušo daļu, ko sauc par artišoka sirsniņu, uzskata par delikatesi - griež mazos gabaliņos un ēd ar dakšiņu.
Ēdot mazu, jaunu artišoku, drīkstat notiesāt to visu, jo mīkstais vidiņš vēl nav izveidojies. Izvēlieties artišoka stingrākās, smagākās galviņas. (Starp citu, augļa lielums neietekmē garšu, kā arī salnas dēļ radušies brūnie plankumi uz galviņas sāniem nekādu sliktu ietekmi nerada.) 100 gramos artišoka ir 61 kilokalorija, 3 grami olbaltuma, 15 grami ogļhidrātu, 50 miligrami kalcija, miligrams dzelzs un E vitamīns.
Artišoki ir daudzgadīgi zālaugi un jau no seniem laikiem ir mazizplatīti un eksotiski dārzeņi, kaut ari Vidusjūras zemēs ir apmēram divpadsmit to sugu. Divas artišoku varietātes, ko galvenokārt kultivē, būtiski atšķiras pēc ārējā izskata un pēc garšas. Tie ir Spānijas artišoks (jeb kardons) un tā sauktais īstais artišoks (jeb asais artišoks). Savvaļā kardons sastopams Eiropas dienvidos, Ziemeļamerikā, Kanāriju salās un Madeiras salā. 1564. gadā Eiropā no Spānijas ieveda kardona sēklas. Tiek apgalvots, ka spāņi kardonu ēduši zaļu kā piedevu pie gaļas. Uzturā lietoja nomizotus lapu kātus un lapu galvenās dzīslas, kaut gan vārīta gaļīgā, pikantā kardona sakne ir ēdama. Spāniešu ievestais kardons tropiskajā Amerikā kļuva par savvaļas augu un bez kādiem selekcionāru centieniem pārgāja no tropiem uz Dienvidamerikas stepēm, kur tik stipri savairojās, ka tagad kā nezāle aizņem lielas platības. Mūsu zemē kardonu neaudzē un nelieto uzturā, bet Krasnodaras novadā ciena un audzē kā delikatesi īsto artišoku. Tam priekšroku salīdzinājumā ar kardonu. dod daudzās Eiropas zemēs.
