Stāsti
Баклажа́ны, бадриджаны, в южных районах России синенькие (лат. Solanum melongena или лат. S. esculentum) — вид многолетних травянистых растений рода паслён, овощная культура.
Baklažāni, tāpat kā tomāti, pieder pie nakteņu dzimtas. To dzimtene ir Dienvidaustrumazija, kā arī Indijas un Birma, kur šī siltumprasīgā un mitrumprasīgā daudzgadīgā auga augļi sastopami savvaļā. Droši vien vispirms baklažāni audzēti Indijā. Par tiem minēts senos sanskrita rokrakstos.
No Indijas baklažāni izplatījās Gvinejas piekrastē, bet pēc tam Japānā.
Arābu rakstnieki liecina, ka jau 9. gadsimtā baklažānus kultivēja Āfrikā, it sevišķi tagadējās Ēģiptes un Alžīras teritorijā. Baklažāni kultivēti Polinēzijas salās, kur tie sastopami arī savvaļā. Baklažāni tika stādīti pie katras dzīvojamās būdiņas, un atsevišķi augļi bieži svēra 3—4 kg.
Par baklažānu esamību zināja senie grieķi un romieši. Viņi baklažānus sauca par trakuma āboliem un uzskatīja, ka to sistemātiska lietošana uzturā noved pie vājprāta. Tam nav nekādu pierādījumu, taču aizspriedums bija ļoti stiprs un ilgi kavēja baklažānu izplatīšanos Eiropā.
Eiropieši par baklažāniem zināja viduslaikos, jo saskārās ar Ziemeļāfrikas tautu dzīvi.
Atsevišķi dārzkopji amatieri Eiropas dārzos baklažānus audzēja oriģinālās olveida augļu formas dēļ. To miza ir gluda un mīksta, krāsa balta, dzeltena, visbiežāk tumši violeta. Pēc augļu formas augu iesauca par olu nesēju (eggplant).
Tikai atklājot Dienvidameriku, kur indiāņi audzēja šo dārzeni un sauca to par baklažānu, eiropieši sāka tos kultivēt kā pārtikas augus. No indiāņu valodas droši vien arī cēlies nosaukums baklažāns.
Pašlaik baklažānus audzē gandrīz visās Eiropas zemēs. Sevišķu atzinību tie ieguvuši Francijā un Bulgārijā, kur no tiem gatavo nacionālos ēdienus, tos konservē, kā arī eksportē. Subtropu mērenā klimata apstākļos baklažānus audzē kā viengadīgu augu ar dēstu. Dēstu izaudzēšanai sēklas jāsēj lecektīs vai siltumnīcās 45—60 dienas pirms izstādīšanas.
Krievijā 20. gadsimta sākumā baklažānus audzēja ļoti maz. Pa īstam par šo dārzeni sāka interesēties padomju varas laikā. Padomju Savienībā baklažānus audzē laukā galvenokārt dienvidu rajonos: Aizkaukāza republikās, Krievijas PFSR dienvidos un Ukrainas PSR, Moldāvijas PSR un Vidusāzijā. Raža 15—30 t no hektāra. Atkarībā no šķirnes auglis 5—30 cm garš, 0,4— 1 kg smags.
Baklažānu mīkstums ļoti maigs, zaļgani dzeltens, satur daudz ūdens. Baklažāniem specifiska smarža: svaigi tie smaržo pēc sēnēm, cepti — pēc smadzenēm.
Baklažāni ir pārtikas produkts ar augstu bioloģisko vērtību. Ir dati, ka baklažāni pamazina holesterīna līmeni asinīs. Iekļaujot tos uzturā, pastiprinās holesterīna iekļūšana žultī un tā izvadīšana no organisma.
Baklažāni ir labs kālija avots (226 mg 100 g baklažānu), veicina ūdens apmaiņas normalizāciju un uzlabo sirds muskuļu darbību. Tie satur daudz ūdens, pektīnvielu, kam ir baktericīdas īpašības, nedaudz C, PP un B grupas vitamīnu.
