Stāsti
Tās ir bagāts šķiedrvielu un pektīnvielu avots, noder arī diētiskajā uzturā — aptaukošanās gadījumos un cukura diabēta slimniekiem. Galda bietes satur olbaltumvielas, taukvielas, organiskās skābes, minerālvielas (kāliju, kalciju, mangānu, dzelzi), krāsvielas, vitamīnus (C vitamīnu, B grupas vitamīnus u. c.).
Biešu sulu kopā ar burkānu sulu vienādās daļās lieto mazasinības gadījumos. Dzer 1/2— glāzi dienā. Ārstēšanas ilgums 3—4 nedēļas. Biešu sulai piemīt asinsspiedienu pazeminoša iedarbība. Sula, sajaukta līdzīgās daļās ar medu, jādzer pa 1/2 glāzei 3—4 reizes dienā 4 dienas pēc kārtas. Hronisku aizcietējumu ārstēšanai jālieto vārītas bietes tukšā dūšā. Ja ir angīna vai rīkles iekaisums, tad ar biešu sulu skalo kaklu. Bietes lieto arī kā vieglu diurētisku un žultsdzinēju līdzekli.
Kulinārijā biešu sulu lieto kā krāsvielu.
* * *
Vēl tagad Irānā, Vidusjūras, Melnās un Kaspijas jūras piekrastēs, kā arī Indijā un Ķīnā sastopamas savvaļas bietes.
2000 gadu pirms mūsu ēras bietes bija pazīstamas Senajā Persijā, bet tur tās uzskatīja par ķildu un pļāpu simbolu un galvenokārt izmantoja kā ārstniecības augu, bet dažreiz kā lapu dārzeni.
Tikai 800 gadus pirms mūsu ēras Priekšāzijas kalnainajos rajonos bietes sāka audzēt kā sakņaugu.
Tās audzēja Senajā Grieķijā, kur tās izmantoja kā sakņu dārzeni. Bet arī šeit tomēr bietes turpināja uzskatīt par ķildu simbolu.
Senie romieši nebija brīvi no aizspriedumiem, bet lietoja bietes uzturā kā vienu no iecienītākajiem ēdieniem. Pie tam izmantoja ne tikai saknes, bet arī piparotā vīnā izmērcētas lapas. Romieši ne tikai paši audzēja bietes, bet piespieda to darīt ar mesliem apliktajiem barbariem. Romas imperators Tibērijs pavēlēja, lai Romai pakļautie senie vācieši meslos dotu bietes, kas veicināja to plašu audzēšanu pie Reinas.
Viduslaikos bietes izplatījās visur, pie tam vienādi audzēja kā galda biešu, tā cukurbiešu šķirnes.
Sevišķi populāras bietes bija Krievijā, kur tās nokļuva no Bizantijas 10. gadsimtā. Ir ziņas, ka jau 16. gadsimtā Krievijā cienījuši boršču. Anglis Klarks, ceļojot pa Krieviju 17. gadsimtā, apliecina savos «Travels in Russia», ka ripiņās sagrieztas bietes ar ingvera piedevu pasniedza pirms pusdienām apetītes uzlabošanai, bet biešu lapas lika pie aukstām zupām.
Līdz pat 18. gadsimtam izšķīra tikai divus biešu veidus: galda bietes (saknes un lapas), t. i., visu, ko lietoja uzturā, un lopbarības bietes, ko izēdināja dzīvniekiem.
Pirmo reizi saharozi cukurbietēm- atklāja Berlīnē 1747. gadā. Ievestais cukurs no cukurniedrēm tajā laikā bija ļoti dārgs, tāpēc svarīgi bija apgūt cukura ražošanu no cukurbietēm. Taču pirmais mēģinājums to ieviest dzīvē neizdevās. Fabrika cukura iegūšanai izrādījās nerentabla. Cukura ražošanu Rietumeiropā mēģināja attīstīt arī Napoleons. Cenšoties pārtraukt Anglijas tirdzniecību ar cukurniedru cukuru, viņš 1806. gadā nodibināja prēmiju 1 milj. franku apmērā tam, kas atradīs visracionālāko cukura iegūšanas veidu no cukurbietēm, un ierādīja speciāli cukurbiešu audzēšanai 32 tūkst, hektāru zemes.
Cerībā iegūt milzīgo prēmiju daudzi Eiropas ķīmiķi veica pētījumus. Paralēli tika veikti darbi cukura satura palielināšanai bietēs. Cukurbietes kā patstāvīga suga tika izaudzēta 19. gadsimtā atlases un krustošanas rezultātā no dažādām galda biešu šķirnēm.
Taču tehnoloģija, kas deva iespēju uzcelt racionālas cukurbiešu fabrikas, tika izstrādāta tikai pēc Napoleona nāves. 1828. gadā Francijā strādāja 103 fabrikas, kas ražoja līdz 5 milj. kg cukura.
Krievija pirmie likuma noteikumi par cukurbiešu cukuru attiecas uz 1801. gadu, kad Maskavas aptiekārs Bindheims iesniedza valdībai projektu par cukura iegūšanu no cukurbietēm. Viņa cukuru uzskatīja par nekaitīgu. Kad viņš izteica vēlēšanos atvērt skolu cukura vārīšanas apmācībai, tika izdota pavēle, atbrīvojot no nodevām, piešķirt viņam un visiem, kas vēlas, zemes Krievijas dienvidos ar noteikumu, ka zemi atņems, ja gada laikā tajās nebūs ierīkotas cukurbiešu plantācijas. Pirmo cukurfabriku Krievijā atvēra 1802. gadā ģenerālmajors Blankenheims Tulas tuvumā. Viņam bija izsniegts aizdevums 50 tūkst, rubļu uz divdesmit gadiem un dotas tiesības 1000 spaiņu spirta brīvai pārdošanai. Pārdot spirtu ģenerālmajoram bija izdevīgāk nekā cukuru, tāpēc viņš necentās paplašināt cukura ražošanu.
1897. gadā Krievijā jau darbojās 236 fabrikas, kuru ražīgums bija 45 milj. pudu cukura.
Cariskā Krievija 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākuma ieņēma cukurbiešu cukura ražošanā ceturto vietu Eiropā (pēc Vācijas, Austrijas un Francijas).
Liela Oktobra sociālistiskas revolūcijas priekšvakarā Krievijas lielākajā daļā cukurfabriku tehniskā apgādātība bija novecojusi. Tai raksturīgs bija mehanizācijas trūkums, plaša roku darba lietošana.
Pirmskara piecgadu laikā visas vecās fabrikas bija tehniski atjaunotas. Daudzas bija pilnīgi tehniski rekonstruētas. Bez tam tika uzcelti daži desmiti gigantisku fabriku, no kurām katra pārstrādā 20—45 tūkst. cnt cukurbiešu diennaktī, iegūstot ik dienas vairāk nekā 3 tūkst, cnt cukura.
Kopš 1935. gada Padomju Savienība cukurbiešu cukura bruto produkcijas ziņā ieņem pirmo vietu pasaulē. Lielā Tēvijas kara laikā no 1941. līdz 1945. gadam cukurrūpniecības uzņēmumiem bija nodarīti lieli zaudējumi. Bet jau 1948. gadā izdevās atjaunot un pārsniegt pirmskara ražošanas līmeni un atgūt pirmo vietu pasaulē. Pašlaik ar cukurbietēm Padomju Savienībā apsēj vairāk nekā 3 milj. ha. Ik gadus mūsu cukurfabrikas ieņem apmēram 75 milj. t cukurbiešu. Tagad cukurbietes audzē ne tikai vecos cukurbiešu audzēšanas rajonos (Ukrainā un Centrālajos melnzemes rajonos). Tās audzē Tatārijas APSR, Mordovijas APSR, Baškīrijas APSR, Burjatijas APSR, Baltkrievijas PSR, Kazahijas PSR, Kirgīzijas PSR, Gruzijas PSR, Armēnijas PSR, Latvijas PSR, Lietuvas PSR un Igaunijas PSR. Jaunajos cukurbiešu sēšanas rajonos uzceltas cukurfabrikas.
Ilgstošais selekcijas darbs ar cukurbietēm stipri izmainījis to īpašības. 19. gadsimta vidū cukurs saknēs nepārsniedza 10%, bet tagad dažās šķirnēs, kuras izaudzējuši padomju selekcionāri, cukura saturs ir 22%. Mūsu zemei pieder arī pasaules rekordi cukurbiešu ražībā. Pirmrindas saimniecībās raža ir lielāka nekā 500 cnt/ha.
Līdz mūsu gadsimta vidum cukurbietes bija daudz-sēklu augs, pie tam sēklas tām saauga kopauglī.
cukurbiešu īpašība radīja ne mazums rūpju. Apsējot laukus ar kopaugļiem, zemkopji ieguva daudz dīgstu, kas auga kopā no katras ligzdas. Dīgsti nevarēja vienādi attīstīties, tie viens otru nomāca un gāja bojā, jo tiem nepietika ne saules, ne mitruma. Cilvēkiem nācās biešu laukus apstrādāt ar rokām, izraujot no katras ligzdas daudz jauno augu. Pie tam augi vienmēr attīstījās nevienmērīgi un grūti bija izretināt, neizraujot vislabāk izaugušos dīgstus.
Daudzas paaudzes sapņoja, lai no cukurbiešu sēklas izaugtu tikai viens augs, tikai viena sakne. Šādas vien-sēklas cukurbietes bija sastopamas dabā neatkarīgi no ļaužu gribas. Starp tūkstošiem daudzsēklu augļu var attīstīties ari vienīgais viensēklas kamoliņš.
Vissavienības Cukurbiešu zinātniskās pētniecības institūta līdzstrādnieki apsekoja 22 milj. cukurbiešu augu un atlasīja no tiem tikai 100 viensēklas kamoliņu. Atlasītos augus sāka rūpīgi pavairot, savukārt veicot to atlasi, krustojot ar dažādām šķirnēm, rūdot aukstumā. Šinī darbā pagāja gandrīz 20 gadu.
Pašlaik ir apmēram 20 viensēklas šķirņu. Tas ļauj ik gadus samazināt darba izlietojumu. Bez tam daudzsēklu cukurbietes bija «kaprīzas». Ja sējumus retināja nedaudz vēlāk, raža krasi pazeminājās. Viensēklas cukurbietes dod stabilas viegli plānojamas ražas. Šis ir padomju selekcionāru brīnišķīgais darba rezultāts.
Cukurbietēm ir liela nozīme tautas saimniecībā. No tām iegūtais cukurs — viens no galvenajiem pārtikas produktiem.
Galda bietes jau audzētas tālā senatnē. Tās tiek plaši izmantotas mūsu zemē vinegretu, boršču un marinādu gatavošanai. Pavasarī pārtikā lieto jaunās lapas, rudenī un ziemā — saknes.
Biete no cietiem sakņaugiem izceļas ar lielo cukura saturu (9%), tajā ir nedaudz ābolskābes un skābeņskābes, kālija, nātrija, magnija un fosfora sāļi, no vitamīniem pārsvarā C vitamīns. Jaunajās biešu lapās daudz karotīna, C vitamīna un B grupas vitamīnu.
