Stāsti
Burkāni (Daucus carota) ir Viduseiropas augs, kas pieder pie čemurziežu dzimtas. Tie ir viens no vecākajiem sakņaugiem, kuru ļaudis izmanto jau četrus tūkstošus gadu.
Senie grieķi, bet vēlāk romieši plaši audzēja burkānus, nosaucot tos par «daukus» un «karote». Vēlāk šie vārdi kļuva par burkānu botānisko nosaukumu.
Burkānus turpināja audzēt arī viduslaikos. Tie bija goda mielasta ēdiens imperatora Kārļa Lielā (8. gadsimts) galmā. Līdz 16. gadsimtam burkānus uzskatīja par delikatesi, masveidā tos neaudzēja. Tikai 17. gadsimtā eiropieši visur sāka audzēt burkānus.
16. un 17. gadsimta vācu un franču pavārgrāmatās līdz mūsu dienām saglabājies daudz interesantu recepšu par burkānu ēdienu pagatavošanu, starp tām — mērču receptes no rīvētiem burkāniem ar sīpoliem. Vāciešiem un frančiem vēl šodien šīs mērces tiek uzskatītas par delikatesēm — visbiežāk tās pasniedz galdā l pie teļa gaļas ēdieniem.
17. gadsimtā eiropieši plaši lietoja burkānu zaļumus, vārot zupas, no burkānu sulas gatavoja uzpūteņus, no apceptiem burkāniem gatavoja tā saukto «kareivju» kafiju, kuru Vācijā laukos lieto vēl šodien.
17. gadsimtā tika izaudzēti lopbarības burkāni. Šiem burkāniem garša ir sliktāka, bet tie ir lielāki, un tos lieto lopbarībai. Leģenda stāsta, ka kāds sēklu tirgotājs pazaudējis burkāna sēkliņu, bet, kad pēc dažām nedēļām viņš atgriezies, ieraudzījis, ka no šīs sēkliņas ceļa vidū izaudzis milzīgs burkāns. No pavisam mazas šīs burkāna daļiņas varējis paēst vērsis, pēc tam dzīvniekam it kā izauguši vareni ragi.
Mūsdienās lopbarības burkānus audzē visur. Sevišķu uzmanību tiem pievērš Anglijā, kur to garums sasniedz 40 cm, bet diametrs — 30 cm.
Padomju Savienībā burkānus audzē ļoti sen. Kriviču ciltij, kas dzīvoja senajā Krievzemē, bija paraša burkānus dot līdzi mirušajiem, kurus ielika laivās un sadedzināja. Kopā ar mirušo sadedzinātie burkāni bija domāti pārtikai viņpasaulē. Ārzemnieki, kas 16. un 17. gadsimtā bija pabijuši Maskavā, apliecināja, ka gandrīz pie katras mājas ir sakņu dārzs, kas vienlaikus bija arī augļu dārzs: burkānu vagas bija augļu koku rindstarpās. Jau senajā Krievzemē 16. gadsimtā burkānu sulu uzskatīja par dziedniecisku. Ar to ārstēja deguna un kakla, sirds un aknu slimības.
Burkānu dziednieciskām īpašībām ticēja arī vēlāk, kaut gan neprata izskaidrot, ar ko tieši tie atšķiras no citiem dārzeņiem. Izsmeļošu atbildi uz to deva tikai mūsdienu zinātnieki. Bija noskaidrots, ka burkāni satur karotīnu, kas cilvēka organismā pārvēršas par A vitamīnu, ko sauc par augšanas vitamīnu. Šis vitamīns nepieciešams normālai redzei, labam ādas un gļotādas stāvoklim.
A vitamīnu satur arī daudzi dzīvnieku valsts izcelsmes produkti: aknas, krējums, olas. Tas ir arī daudzos sarkanas un oranžas krāsas dārzeņos. Taču nevar lietot lielos daudzumos, piemēram, aknas vai olas. Bet burkānu sula ir veselīga visiem. Karotīna tajā ir dažas reizes vairāk nekā tomātu vai aprikožu sulā (100 g svaigas burkānu sulas satur 7,2 mg karotīna, bet tomātu un aprikožu — tikai 1,7). Taču karotīns nešķīst ūdenī un burkānu sulā tā ir tikai tik daudz, cik sulā ir burkānu mīkstuma sīko daļiņu, kas sulai piedod oranžo krāsu. Karotīna labākai saistīšanai jālieto taukvielas.
Raksturīgi, ka, nezinot Šīs karotīna īpatnības, senās Krievzemes dziednieki slimajiem ieteica ēst sviestu, kas nokrāsots ar burkānu sulu, kā arī svaigus burkānus, kurus līdz ziemai uzglabāja medū; tas ir paņēmiens, kas novērš vērtīgāko vitamīnu un vielu noārdīšanos.
Vēl šodien vācu un franču zemnieki pēc senas parašas glabā burkānus medū, ko lieto slimības gadījumā. Izveidojusies tradīcija pagatavot katram ģimenes loceklim vienu šādu burkānu un pasniegt to galdā Jaungadā desertā; tas it kā nodrošinot labu veselību.
Padomju zinātnieks B. Toņins ar daudziem izmēģinājumiem pierādīja, ka dažos dārzeņos un augļos ir īpašas vielas, kas nāvējoši iedarbojas uz mikrobiem. Viņš šīs vielas nosauca par fitoncīdiem. Tā, piemēram, no dārzeņiem visvairāk fitoncīdu ir sīpolos, ķiplokos un burkānos. Šo dārzeņu lietošana veicina mikrobu iznīcināšanu mutes dobumā. Burkāniem neapšaubāmi vēl ir tā priekšrocība, ka tiem nav specifiskas smaržas, kas dažiem traucē lietot sīpolus un ķiplokus. Visas burkānu varietātes (pašlaik zināmas apmēram 60 varietātes) nav izvēlīgas augsnes un klimata ziņā.
Pirms sējas sēklas samitrina un patur 3—5 dienas 15—20 °C temperatūrā, pēc tam 10—20 dienas patur uz ledus, kur sēklas uzglabājas 0°C temperatūrā. Tas nodrošina 70—80% dīgtspēju un krasi palielina ražību. Daudzos kolhozos un padomju saimniecībās labākie dārzeņu audzētāji iegūst 875 cnt burkānu no hektāra.
Kā jau teikts, burkāni satur daudz karotīna (pie tam sarkanajos burkānos tā ir 9 reizes vairāk nekā dzeltenajos), folijskābes, nedaudz vitamīnu, samērā daudz viegli ieņemamu cukuru. Karotīns labāk izmantojas no sasmalcinātiem burkāniem. No minerālsāļiem burkānos pārsvarā ir kālija sāļi.
Burkāni sevišķi vērtīgi ir bērniem.
