Garšaugi

Garšaugi ir katras saimnieces labi palīgi. Arī tad, ja ēdienreizē pamazāk gaļas vai zivju, garšaugi ar savām ēteriskajām eļļām un aromātu izraisa apetīti, rosina gremošanas norises organismā. Zaļlapu garšaugi bagāti ar vitamīniem, mikroelementiem, fermentiem, organiskām skābēm, fitoncīdiem, ēteriskām eļļām un citām bioloģiski svarīgām vielām. Piemēram, diļļu, pētersīļu, piparmētru un citronmelisu lapās ir 150 mg% C vitamīna, daudz karotīna. Diļļu un pētersīļu zaļumus pazīst un lieto ik ģimenē, bet maz mūsu republikā izmanto piparmētras, citronmelisu, estragonu, timiānu un citus garšaugus.

Pamēģiniet sagatavot atsvaidzinošus dzērienus, pievienojot kaut dažas lapiņas piparmētru vai citronmelisas, un jūs atzīsiet, ka tās ir labas garšvielas limonādei, raudzētam maizes vai sulas kvasam. Tā kā piparmētras satur mentolu, kas kairina aukstuma receptorus, bet citronmelisa dod patīkamu citrona aromātu, svaigās lapiņas izdevīgi lietot kokteiļu gatavošanā un kā piedevu kompotiem (piemēram, rabarberu vai zaļo ērkšķogu kompots ar piparmētru vai citronmelisu lapiņām).

 Garšīgi ir salāti (skābeņu, spinātu, lapu) ar piparmētru un citronmelisu piegaršu, tās noder, gatavojot aukstās zupas no dažādiem pamatšķidrumiem — kefīra, maizes kvasa, tomātu sulas, spinātu biezeņa, zivju vai vistas buljona. Par šo garšaugu lietošanu gaļas un zivju ēdienos varam pamācīties ukraiņu, armēņu, gruzīnu, azerbaidžāņu nacionālajā virtuvē.

Tāpat kā daudziem garšaugiem, piparmētrai un melisai ir antiseptiskas īpašības, kas aizkavē baktēriju attīstību; piparmētras un citronmelisa nomierina uzbudinātus nervus.

ESTRAGONS

Mūsu dienvidu republiku iedzīvotāji un franči uzskata, ka nav iespējams garšīgi gatavot, ja virtuvē trūkst estragona. Estragonu pieliek marinādei, kuru pārslaka šašlikam, sagatavojot gaļu, ar estragonu ierīvē cepetim paredzētu gaļas gabalu, estragonu pievieno zupai, mērcei, salātiem. Arī, skābējot gurķus, marinējot tomātus, lieto estragonu, jo tas dod ne tikai labu garšu, bet arī stingru «miesu».

MAJORĀNS UN TIMIĀNS

Tautā šos garšaugus mēdz saukt par «desu zālēm», jo visbiežāk tos lieto kā garšvielu tieši asins, aknu un gaļas desām, kā arī gatavojot visus treknos gaļas ēdienus, ieskaitot pīles un zosis. No majorāna vai timiāna (vai arī abiem) ēdieniem rodas ne vien "patīkama garša, bet tie satur arī vielas, kas veicina trekna uztura sagremošanu. Šīs garšvielas ir nepieciešamas, gatavojot ēdienus no subproduktiem — nierēm, aknām, sirdīm u. c. Majorānu var lietot zirņu un pupiņu zupām, kā arī biezeņiem, to var pievienot kāpostiem, īpaši skābētiem, gatavojot zupu vai sautējot.

Daudz ir tādu ēdienu, kuros varam izmantot garšaugus, tāpēc lietosim tos, lai mūsu ēdienu kartes garšu gamma kļūtu plašāka!

Dažas receptes

I. Zaļumu mērces (aukstās)

1 ēdamkarote skāba krējuma vai putukrējuma, 1 ēdamkarote sulas (citronu, rabarberu, cidoniju, ābolu) vai biezeņa, 1 ēdamkarote eļļas, 1 ēdamkarote sakapātu diļļu, estragona, majorāna, sāls.

Visas sastāvdaļas kopā samaisa.

II. zaļumu mērce

1 burciņa majonēzes vai skāba krējuma, 1 tējkarote citronmelisas, 1 tējkarote pētersīļu, 1 tējkarote diļļu, Sāls, cukurs.

Sakapātus zaļumus iemaisa majonēzē vai krējumā, pievieno sāli, cukuru.

Aukstās mērces var pārliet vārītai gaļai, zivīm, cepetim, mēlei, cieti novārītām olām, marinētām vai sālītām sēnēm un dažādiem salātiem.

Zaļumu sviests (ari biezpiens)

Saputotā sviestā vai ar krējumu samaisītā biezpienā iemaisa sāli un sīki sakapātus zaļumus. Tie var būt dilles, pētersīļi, estragons, majorāns, citronmelisa, piparmētras. Garšaugus var arī kombinēt.

I. Ziedes ar zaļumiem

4 ēdamkarotes bieza krējuma,2 ēdamkarotes tomātu pastas, 2 ēdamkarotes garšzaļumu — estragona, majorāna u. c, sāls.

II

Siers «Dzintars» — 1 kārba,200 g sviesta,4 ēdamkarotes sasmalcinātu garšzaļumu, sāls.

Mīkstu sviestu un sieru «Dzintars» saputo, samaisa ar sakapātiem zaļumiem, pievieno sāli.

Bet kā audzēt garšaugus?

Lai garšaugi saturētu vairāk ēterisko eļļu, būtu smaržīgāki un garšīgāki, tiem audzēšanas vieta jāizraugās iespējami saulaināka un mēreni mitra. Labāk lai tā ir sausāka nekā par mitru. Daudzgadīgie garšaugi, kā, piemēram, melisa jeb citronmelisa, piparmētras, timiāns un estragons sausākās vietās labāk pārziemo.

Ja augu barības vielu saturs augsnē nav zināms, jālieto vidējas mēslošanas līdzekļu devas. Nevēlams ir liels un vienpusīgs slāpekļa mēslojums, kas mazina augu ziemcietību un aromātu.

Estragonu, tāpat kā piparmētras, visieteicamāk pavairot veģetatīvi, piemēram, ar sakneņiem. Labākais laiks: pavasarī vai rudenī. Estragonu stāda 60—70 cm attālumā augu no auga, bet piparmētru sakneņus gulda vadziņās citu citam galā, nosedzot ar 8—10 cm augsnes kārtu.

Timiānu un melisu var sēt tieši laukā maija mēnesī. Nepieciešamais augu attālums timiānam ir ap 20 cm, melisai — ap 30 cm. Sēklas šie augi sāk ražot otrajā gadā.

Lai nodrošinātu pārziemošanu aukstās bezsniega ziemās, daudzgadīgie garšaugi rudenī jāpiesedz ar lapām, kūdru vai citu segumu.

Piparmētru un timiāna stādījums jāatjauno pēc 3 gadiem, melisas un estragona — pēc 5 gadiem.

Lai iegūtu agrāku un lielāku ražu un arī nodrošinātu sēklu no-gatavošanos, majorāns sējams marta beigās vai aprīļa sākumā siltumnīcā. Sējeņus izpikē 4x4 cm attālumā. Laukā dēstus stāda jūnija sākumā apmēram 25 cm attālumā augu no auga.

Majorāns mūsu āra apstākļos ir tikai viengadīgs, bet, pārzeminot augus siltumnīcā vai gaišā vēsā istabā, tos pavasarī var turpināt audzēt laukā.

Cirtainos jeb krūzotos lapu pētersīļus audzē tikai lapu dēļ, jo saknes tiem nelielas, stipri sazarotas. Audzēšana līdzīga kā sakņu pētersīļiem. Lai paātrinātu dīgšanu, sēklas mērcē un diedzē. Sēj pavasarī, cik agri vien iespējams. Rindu attālums — 40 cm. Izsējas daudzums: 0,5—0,8 g uz 1 m2. Sēklas iestrādā 1—2 cm dziļi. Dīgsti parādās pēc 15 — 20 dienām. Lai augu rindas varētu ātrāk saskatīt, pētersīļu sēklām piejauc nedaudz kādas citas ātri dīgstošas, piemēram, salātu sēklas.

Agrāku ražu var iegūt, ja pētersīļus sēj rudenī neilgi pirms ziemas iestāšanās. Rudenī sēj tikai sausas seklas.

Pētersīļu lapu ražu ievāc ari otrā gada pavasarī. Ja lapas nenogriež, augi uzzied un nogatavina sēklas.

Dekoratīvie kāposti ir lapu kāpostu paveids ar stipri sakrokotām lapām, kas sakārtotas spirāliski ap īsāku vai garāku stumbru. Tos izmanto uzturam un dekoratīviem nolūkiem. Sastopamas gan augstas, gan zemas, gan vidēja auguma formas. Lapu krāsa variē no gaiši dzeltenzaļas līdz tumši zaļai, zilgani zaļai, zilgani sarkanai, tumši violetai, sastopamas varietātes ar raibām lapām.

Klimata un augsnes ziņā dekoratīvajiem kāpostiem ir vismazākās prasības, salīdzinot ar pārējiem kāpostaugiem. Tie ir izturīgāki kā pret augstām, tā zemām temperatūrām. Turpina augt arī vel pēc īslaicīgas — 10° C un zemākas temperatūras pārciešanas. Tie mazāk prasīgi pēc mitruma, padodas arī vieglākās augsnēs un daļēji ēnotās vietās. Tomēr "šie kāposti spēj izmantot arī labākus apstākļus.

Dekoratīvo kāpostu audzēšana ir līdzīga kā vidēji vēlajiem galviņkāpostiem. Tos var sēt paliekamā vietā vai iepriekš izraudzīt dēstus. Dēstu audzēšanai sēklas izsēj atklātā lauka dobēs maija mēnesī. No 8 g sēklu var izaudzēt dēstus vismaz 100 m2 platības apstādīšanai. Laukā izstāda jūnijā vai jūlija sākumā. Nepieciešamais attālums augam no auga_ 40—45 cm.

Audzējot no dēstiem, dekoratīvie kāposti labi piemēroti kā pēc-kultūra agri novācamiem dārzeņiem, piemēram, agrajiem kartupeļiem, salātiem, loku sīpoliem u. c.

Aukstumizturības dēļ dekoratīvie kāposti novācami pēc visiem pārējiem dārzeņiem. Salnas skartiem augiem uzlabojas garša.

Ražu novācot, nogriež lapotās augu galotnes vai atsevišķas jaunākās lapas.

Dekoratīvie kāposti labi pārziemo laukā, ja tie ieputināti sniegā. Lai tos nenograuztu zaķi, jāpiesedz ar skujām. Pārziemojušie kāposti, arī nogrieztie, agri pavasarī dod jaunus dzinumus, kas izlietojami kā vērtīgi zaļumi.

No pārziemojušiem veseliem augiem otrā gadā var iegūt sēklas. Jābūt vismaz diviem augiem un jārūpējas, lai vienlaicīgi tuvumā neziedētu citi kāpostaugi, ar tiem notiek saziedēšanās.

4—5 cilvēku ģimenes vajadzībām nepieciešams aptuveni šāds minēto dārzeņu daudzums: estragons 2—3 augi, timiāns, melisa un majorāns pa 5 —10 augiem, dekoratīvie kāposti 10 — 20 augi, cirtainie pētersīļi un piparmētras — daži kvadrātmetri.

Garšaugu un citu maz izplatīto dārzeņu cienītājiem jācenšas pašiem izaudzēt sēklas un stādāmo materiālu, jo tirdzniecībā to tikpat kā nav. Šos dārzeņus nelielā apjomā savām vajadzībām audzē LLA un Daugavpils Pedagoģiskā institūta eksperimentālās bāzēs, botāniskajos dārzos, Bulduru un Vecbebru sovhoztehnikumos un daudzās citās mācību iestādēs, naturālistu stacijās, arī Ogres dārzkopības izmēģinājumu stacijā un daudzi dārzkopības entuziasti. No šiem audzētājiem jāmēģina dabūt aizsākums, bet tālāka pavairošana sevišķas grūtības nerada.

Pupumētra, kā jau pats vārds norāda, ir vispiemērotākā garšviela pākšaugiem, bet to var pievienot arī citiem dārzeņu, olu un gaļas ēdie­niem. Pupumētrai ir arī citi nosaukumi — ceberiņš, cebers un piparu zāle. Ēdienos lieto svaigas vai izkaltētas saberztas lapas. Jārēķinās, ka tikai līdz vai ziedēšanas laikā ievāktam augam būs piparaina garša un smarža (nedaudz līdzīga majorānam). Pupumētru pieliek 10 minūtes pirms ēdiena gatavošanas beigām. Ilgstošā karsēšanā atbrīvojas rūgtvielas, garša ēdienam pasliktinās. Pupumētru var audzēt arī telpās, podos, un svaigas lapiņas būs visai ziemai. Pupumētrai (dārza kalnumētrai, ceberam) piemīt aromāts, kas atgādina piparus. Pupumētras lapas un ziedkopas lieto svaigā un žāvētā veidā. Tā noder, skābējot gurķus, gatavojot marinādes, mērces, desas, sēnes. Pupumētru izmanto pie kartupeļiem, dārze­ņiem, zivju un citām zupām, pie ēdieniem, kas gatavoti no dažā­diem kāpostu paveidiem, zivīm, gaļas, olām, rīsa un citiem. Sevišķi pupumētra piemērota ēdieniem, kas gatavoti no pupiņām un citiem pākšaugiem.
Melisu sauc arī par citronmētru, kas ilustrē tās smaržu. Vieglais aromāts un pikantais rūgtenums piedien daudziem ēdieniem, tāpēc nevar pateikt, kuriem tā nederētu. Svaiga, sakapāta melisa liekama jebkuros salātos, bet zupām, mērcēm, zivju un gaļas ēdieniem to pārkaisa pasniedzot. Gatavojot kokteiļus un boles, lapiņas liek ne vien smaržai, bet arī dekorēšanai. Svaigas, tikko plūktas lapiņas iederas rotājumā gan sāļām, gan saldām tortēm. Saldēdienos, piemēram, maizes zupā, rabarberu, ērkšķogu ķīselī melisa aizstāj citronmiziņas. Izkaltētas melisas lieto tējai, bet izkaltētas un samaltas kopā ar dillēm, pētersīļiem, baziliku u. c. — garšvielu maisījumam. Pastāv uzskats, ka melisu tēja novērš galvassāpes, sirdskaites un kopā ar piparmētrām — bezmiegu. Viss teiktais attiecināms arī uz smaržā līdzīgo kaķu mētru.
Ēdienu garšu uzlabo arī krūzmētra. Tā ir piparmētrai līdzīgs garšaugs, bet maigāka, bez izteiktās mentola piegaršas. Sakapātas krūzmētras uzlabo ikvienus "garlaicīga" sastāva salātus — kartupeļu, pupiņu, makaronu. Tās var izmantot konservēšanā kompotiem (piemēram, ērkšķogu, rabarberu, cidoniju, ķirbju, bumbieru, ābolu) un ievārījumiem. Kaltētas un samaltas tās varētu maisīt ar visiem citiem garšaugiem un izmantot zupām, biezeņiem, sautējumiem, mērcēm. Baziliks pieskaitāms stiprajām garšvielām ar pipariem līdzīgu aromātu un asumu. Izmantojamas galvenokārt lapas — gan svaigas, gan kaltētas, bet arī sausās sēkliņas var pielikt, vārot zupu, gatavojot sautējumus. Aromātisks ir etiķis, ja to uzlej bazilikām. Neaizmirstiet to pielikt ēdieniem ar tomātiem, zirņiem, pupām, tāpat zivju, gaļas ēdieniem un marinējot gurķus, kaltētu baziliku izmanto nervus stiprinošām tējām. Jāuzmanās no bazilika pārdozēšanas.