Stāsti
Cucumis sativus est planta generis Cucumeris familiae Cucurbitacearum cuius fructum edere potest.
Diezin vai katrs zina, ka gurķis ir ķirbjaugu dzimtas pārstāvis. Starp citu, veca krievu mīkla par gurķi ar tādām pašām un vēl lielākām tiesībām varēja būt attiecināta uz kabaci vai ķirbi. Gurķī ne vienmēr daudz sēklu; ir arī šķirnes, kurās maz sēklu. Bet kabacis tiešām pilns ar sēklām. Tomēr mīkla sacerēta par gurķi» kas stipri agrāk par citiem ķirbjaugiem aklimatizējies Eiropā.
Par gurķu dzimteni uzskata Indiju, kur līdz šim laikam var sastapt vienu no savvaļas sugām. Gurķi izplatīti dažādās zemeslodes daļās, bet Indija ar pilnām tiesībām var lepoties ar vislielāko šī dārzeņa kultivēta formu dažādību. Tur gurķus sāka lietot vismaz 3000 gadu pirms mūsu ēras.
Skaistie gurķu atveidojumi uz upuru galdiem, kas attēloti uz seno ēģiptiešu pieminekļiem, pierāda, ka ari viņi zinājuši un lietojuši šo dārzeni. Kādā templī zaļas krāsas gurķi atveidoti kopā ar vīnogām.
Grieķijā Homēra laikos bija pat pilsēta Sikiona, tas ir, gurķu pilsēta. Bet senie romieši visu gadu lecektīs audzēja gurķus un sālīja tos mucas tāpat kā mēs.
Gandrīz vai pirmie no tautām, kas bija saskarē ar Bizantiju, gurķus sāka audzēt slāvi. No viņiem gurķi nokļuva Vācijā. Pat vācu nosaukums «Gurke» atvasināts no krievu vārda «огурец».
Viens no visizplatītākiem ēdieniem 16. gadsimtā Krievijā bija melnā zupa, tas ir, zupa, kur gaļa vārījās, gurķu sālījumā ar dažādu sakņaugu piedevu.
Padomju Savienībā grūti nosaukt tādu vietu, kur neaudzētu gurķus. Lauku platībās tos audzē rajonos, kas ir uz dienvidiem no 60. platuma grāda, siltumnīcās — pat aiz polārā loka. Pēc sējumu platības gurķi pie mums ieņem trešo vietu starp dārzeņiem. Audzējot lauka platībās, gurķus ievāc 30—40 paņēmienos, iegūstot līdz 600 cnt no hektāra. Siltumnīcu gurķu raža labākās saimniecībās ir līdz 150 tonnām no hektāra.
Gurķi ūdens satura ziņā ir rekordisti (96,8%)- Pretēji daudzu uzskatiem tie nav liels vitamīnu avots, lai gan samērā bagāti ar minerālvielām. Pēdējo attiecība ir tik veiksmīga, ka gurķiem piemīt vēl pilnīgi nenoskaidrota spēja šķīdināt urīnskābes sāļus un regulēt un atvieglot sirds, aknu un nieru darbību.
Kā svaigi, tā konservēti gurķi veicina labāku barības izmantošanu, jo ir pietiekami spēcīgi kuņģa sulas sekrēcijas uzbudinātāji.
Jau senatnē gurķu sula bija neaizstājams kosmētikas līdzeklis, kas attīrīja un aizsargāja ādu. Saberztas gurķu sēklas piemaisīja pūderim, saberztu gurķi lietoja grumbu izlīdzināšanai. Mūsu dienās gurķu īpašības plaši izmanto kosmetologi. Sadzīvē plaši lieto gurķu sejas ūdeni (losjonu), ko ražo mūsu rūpniecība lielos, bet vēl joprojām pieprasījumu neapmierinošos daudzumos.
