Stāsti
Pagājuši apmēram tikai 400 gadu kopš tā laika, kad Spānijas jūrnieki uz Eiropu (1565. gadā) atveda kartupeļu bumbuļus no Amerikas, kur indiāņi plaši audzēja šo sakņaugu. Līdz šim laikam kartupeļus savvaļā var sastapt Peru un Čīlē, kur tos audzēja mūsu ēras sākumā, bet eiropieši sākumā pret kartupeļiem izturējās ļoti nenopietni.
Par to, ka 16. gadsimta sešdesmitajos gados Madridē tirgojās ar kartupeļiem, drīz aizmirsa un par kartupeļu pirmatklājēju sāka uzskatīt angļu viceadmirāli un pirātu Frensu Dreiku, kurš veica ceļojumu ap zemeslodi pēc Magelāna un no jauna atveda uz Eiropu kartupeļu bumbuļus.
Bet Dreika draugi un laikabiedri par ēdamu uzskatīja nevis bumbuli, bet zaļās ogas, kas izveidojas pēc ziedēšanas. Viņi ar nepacietību gaidīja to nogatavošanos t. i., ogu dzeltenumu, un pēc tam tās vārīja cukurā. Dabiski, ka Šī viruma garša bija pretīga. Viens no šādiem «selekcionāriem», pazaudējis jebkuru interesi par Dreika dāvanu, ievēroja, ka dārznieki (kartupeļi, bez šaubām, bija iestādīti dārzā) šad tad cep pelnos kaut ko ļoti patīkami smaržojošu un ēd to ar apetīti.
Tie bija kartupeļu bumbuļi. Taču pēc šāda atklājuma kartupeli uzskatīja par ļoti eksotisku augli, kas nav derīgs audzēšanai masveidā.
Kartupeļu plašu izplatību Eiropā 16.—17. gadsimtā traucēja arī tas apstāklis, ka tie, kuri, kā likās, pareizi pārtikā lietoja bumbuļus, centās tos ēst pēc iespējas jaunākus. Negatavi, rūgteni pēc garšas bumbuļi saturēja daudz indīgā salonīna, kas dažreiz izraisīja saindēšanos. Tā radās kļūdains uzskats par to, ka kartupeļi indīgi, bet fanātiski noskaņoti zemnieki, garīdzniecības atbalstīti, sāka tos pat saukt par «velna āboliem».
Tikai 18. gadsimtā Vācijas valdība, baidoties no neapmierinātības, ko izraisīja biežie badi, centās cīnīties kā ar badu, tā ar «nemierniekiem», ieviešot plaši kartupeļus.
Sevišķi saliedēti kartupeļu ieviešanai pretojās Prūsijā. Taču represijas, kā arī apstāklis, ka uzspiestais dārzenis izrādījās reti garšīgs un barojošs, paveica savu: kartupeļus pakāpeniski sāka audzēt un ēst visā Vācijā.
Taču 1800. gadā kartupelis vēl bija tāds liels retums, ka pilsētnieki svētkos tos dāvināja cits citam.
18. gadsimta otrajā pusē par kartupeļu audzēšanu sāka interesēties arī franči. Neražas gadu virkne piespieda Bezansonas Zinātņu akadēmiju noteikt prēmiju par darbu «Par augiem, kuri varētu aizstāt maizi bada gados».
Šādu darbu brošūras «Par kartupeļu barības vērtību» veidā iesniedza Parīzes Invalīdu nama aptiekārs Parmantjē, kurš šo dārzeni bija iepazinis Vācijā 1755. gadā. Atgriezies dzimtenē, Parmantjē neaprobežojās ar brošūru. Viņš izaudzēja kartupeļus Invalīdu namam piederošajā sakņu dārzā un, panācis audienci pie karaļa Ludviga XVI un viņa sievas Marijas Antuanetes, centās tos ieinteresēt šī dārzeņa audzēšanā. Tomēr karalis par kartupeļiem sevišķi neinteresējās, kaut gan patētiski paziņoja, ka kādreiz pienāks diena un Francija pateiksies Parmantjē par to, ka viņš devis «maizi» bada cietējiem. Viņš uzdeva aptiekāram kartupeļu audzēšanu tikai nelielā zemes gabalā. Ražai bija jāapmierina pils virtuve ar eksotiskajām saknēm, kuras ļoti iepatikās karalim.
Karaliskais sludinātājs, apbraukājot apkārtni, skanot taurēm un rībot bungām, svinīgi paziņoja, ka katrs, kas būs nozadzis vai gatavojies nozagt kartupeli, tiks nodots tiesai un bargi sodīts.
Taču šādai rīcībai bija neparedzētas sekas. Zemkopji, kas līdz šim absolūti nebija interesējušies par kartupeļiem, no šī brīža centās iegūt kaut vienu bumbuli un, protams, iegūt pieticīgu ražu.
Rezultātā kartupeļi sāka izplatīties ļoti ātri un bez jebkādas piespiešanas. Parmantjē kā pirmajam francūzim, kas aicināja audzēt kartupeļus, tika uzcelts piemineklis, bet karalis Ludvigs XVI, redzēdams, ka kartupeļus norobežot no tautas nekādi neizdosies, paziņoja, ka vē3tījums un aizsardzība bija no viņa puses asprātīgs problēmas atrisinājums — kā tautu piespiest cienīt jauno dārzeni.
Krievijā kartupeļi parādījās 17. gadsimtā. Uzskata, ka Pēteris I personīgi no Holandes nosūtījis maisu ar bumbuļiem uz savu galvaspilsētu. 18. gadsimta sākumā kartupeļus audzēja Pēterburgas apkārtnē.
Vairākas reizes centās paplašināt kartupeļu audzēšanu. Tā, piemēram, 1765. gadā kartupeļus stādīšanai no Ļeņingradas nosūtīja uz Maskavu. Transports pienāca lielā decembra salā, un tāpēc, neskatoties uz pamatīgo iesaiņojumu (muciņas bija aptītas ar lūkiem), kartupeļi tomēr bija stipri bojāti. No 58 mucām derīgas izrādījās tikai 8. Apsalušos kartupeļus neizmeta, tos pārdeva par lielu naudu, ne ar vārdu nepieminot, ka tie zaudējuši elementārākās garšas īpašības un ka tie pilnīgi neder stādīšanai, kas negatīvi . ietekmēja turpmāko kartupeļu reklamēšanu. 1766. gada februāri četrus pudus kartupeļu nosūtīja uz Novgorodu. Maisus pavadīja kurjers, kas nodeva kartupeļus kopā ar pamācību, kā kartupeļus audzēt.
Pakāpeniski daudzās Krievijas guberņās kartupeļi sāka lieliski ražot, bet tos ēda galvenokārt pilsētas iedzīvotāji. Zemnieki stihiski atteicās no visa, ko ieviesa no augšas, izturējās pret jauno dārzeni naidīgi. 19. gadsimta 30.—40. gados, kad valdīja cars Nikolajs I, notika tā sauktais kartupeļu dumpis, kas faktiski radās zemnieku apspiešanas rezultātā.
19. gadsimta beigās Krievijā kartupeļus audzēja 1,5 milj. ha platībā, bet ap 1913. gadu — 4,2 milj. ha platībā. Padomju varas pirmajos gados pie Maskavas tika izveidota Koreņevskas selekcijas stacija, kuru vēlāk rekonstruējot izveidoja par Kartupeļu audzēšanas zinātniskās pētniecības institūtu. Daudz darba zinātnē
par kartupeļiem ieguldījuši Vissavienības Augkopības institūta darbinieki.
N. Vavilova, S. Juzepčuka, S. Bukasova, P. Zukovska ekspedīcijas ļāva dziļāk izpētīt kartupeļus to dzimtenē (Dienvidamerikā) un ar panākumiem izmantot daudzas savvaļas un kultivēto kartupeļu šķirnes. Ilgāk nekā pusotru gadsimtu kartupeļu audzēšana attīstījās galvenokārt valsts centrālajos rajonos, Galējos Ziemeļos kartupeļu vispār nebija. Tāpēc 20. gados sāka kartupeļus virzīt uz ziemeļiem.
Bija uzdots sākt kartupeļu audzēšanu Karēlijas tundrā, kur ļaudis nepazina dārzeņus. Nopelns šā uzdevuma atrisināšanā pieder agronomam I. Eihfeldam, kurš kļuva Igaunijas Zinātņu akadēmijas prezidents. Lielus panākumus kartupeļu audzēšanas attīstībā sasniedza A. Lorhs, par ko viņam bija piešķirts augstais Sociālistiskā Darba Varoņa nosaukums.
Šodien kartupelis — viens no galvenajiem pārtikas produktiem daudziem Eiropas un Amerikas iedzīvotājiem. 1917. gadā visā pasaulē kartupeļu platība sasniedza 22,3 milj. hektāru. No Eiropas zemēm, kas audzēja kartupeļus, jāmin Polija (2,7 milj. ha), Vācijas Demokrātiskā Republika (0,67 milj. ha), Vācijas Federatīvā Republika (0,66 milj. ha) un Padomju Savienība (7,89 milj. ha).
Kartupeļu audzēšana mušu zemē izplatās aiz Polārā loka. Vidējā raža — 117 cnt no hektāra.
Otra bumbuļauga pārstāvja — topinambūra dzimtene ir Ziemeļamerika. Šeit indiāņu ciltis to sauc par «tiponambo». No šejienes arī tā eiropiskais nosaukums — topinambūri. Pirmās no Eiropas zemēm ar topinambūriem 1610. gadā iepazinās Francija un Anglija. Topinambūri izrādījās tik ražīgi, ka apmēram divdesmit gadus pēc to parādīšanās tos par pieejamām cenām pārdeva Anglijas tirgos, taču pircēju lielākā daļa, neprotot tos pagatavot, vienaldzīgi pagāja garām.
Holandē un Beļģijā topinambūrus vārīja vīnā ar sviestu, cenšoties panākt līdzību ar artišoku. Starp citu, Beļģijā tos sauca par «zemes artišokiem».
18. gadsimtā kartupeļu izplatība krasi samazināja topinambūra patēriņu. 1844. gadā franču zinātnieks Busengo to sāka slavēt, paziņojot par netaisnīgi aiz-
mirstu. Topinambūrs atkal piesaistīja gardēžu uzmanību. Krievijā topinambūru pazina jau 17. gadsimtā, bet nevis kā sakņaugu, bet ārstniecības augu. Cars Aleksejs Mihailovičs pavēlēja aptaujāt visus pūšļotājus par tiem pazīstamajiem ārstēšanas veidiem un ārstniecības zālēm, kuras tie lietojuši. Un daži no tiem paziņoja, ka ārstē sirds slimības ar topinambūra izvilkumu vīnā.
17. gadsimtā topinambūru dažreiz jauca ar kartupeļiem, uzskatot to par kartupeļu paveidu. Kartupeļu plašā izplatīšanās Krievijā piespieda aizmirst topinambūru, kurš līdz šai dienai tiek uzskatīts kā viens no eksotiskākajiem sakņaugiem.
* * *
Kartupeļiem ir īpaša vieta sakņaugu vidū. Tas ir patstāvīgs pārtikas produkts, tā kaloriju daudzums ir 2—3 reizes augstāks par citu dārzeņu kaloriju daudzumu.
Kartupeļi izceļas ar augstu ogļhidrātu saturu (galvenokārt cietes un maigo kokšķiedru) un kāliju. Kartupeļu olbaltumvielas pēc sava aminoskābju satura tuvas dzīvnieku valsts produktu olbaltumvielām.
Taču sevišķa kartupeļu vērtība ir tā, ka tie ir galvenais pārtikas produkts, kas satur kāliju, kam liela nozīme ūdens apmaiņas normalizācijā un normālas sirds darbības uzturēšanai. Kartupeļi kāliju satur ievērojami vairāk (568 mg 100 g) nekā maize, gaļa un* zivis. Kālija vajadzību diennaktī var apmierināt, apēdot 500 g kartupeļu.
Kartupeļos ir samērā nedaudz C vitamīna, taču, ievērojot kartupeļu daudzumu mūsu uzturā, var teikt, ka mēs lielāko daļu vajadzības pēc askorbīnskābes apmierinām tieši ar šo sakņaugu.
Topinambūra barības vērtība ir stipri mazāka, kartupeļu prioritāte šajā gadījumā neapstrīdama.
