Stāsti
Ķirbju dzimtā ir ļoti daudz sugu. Pie tam katram šīs dzimtas pārstāvim ir sava vēsture. Galvenais šīs dzimtas pārstāvis ir ķirbis. No 13 tā sugām audzē tikai trīs. Katram no tiem ir daudz pasugu. Parastā ķirbja pasuga ir visiem zināmie kabači un patisoni (t. s. šķīvja ķirbis), ko daudzi uzskata par pilnīgi patstāvīgu dārzeni.
Par ķirbju dzimteni pieņemts uzskatīt Ameriku. Tiešām, ar ēdamo, lopbarības un galda ķirbju lielāko daļu eiropieši iepazinās tieši Amerikā. Bet trauku ķirbis (Lagenaria vulgaris) bija pazīstams Eiropā un Āzijā vissenākos laikos. Pēc Plīnija liecībām, senie romieši no trauku ķirbja gatavoja dažādus traukus un pat vīna mucas. Šim nolūkam ķirbī iztaisīja caurumu, ielēja tajā verdošu ūdeni un, tādējādi atmiekšķējot ķirbja mīkstumu, izvilka to no turienes ar koku. Ieberot smilti? un ielejot ūdeni, skaloja, līdz pilnīgi attīrījās ķirbja iekšējās sieniņas. Pēc tam trauku izžāvēja un lietoja.
Romieši izveidoja visdažādākās formas trauku ķirbjus, tos audzējot īpašās koka formās, kuras noņēma tikai pēc ķirbja nogatavošanās.
Par trauku ķirbi minēts arī visvecākajos Ķīnas rokrakstos, kur to uzskatīja par augļu karali. Ķīnas imperatora dārzā bija speciāli sakņu dārzi šādu ķirbju audzēšanai. No tiem izveidoja kausus, no kuriem imperators cienāja sevišķi izcilus augstmaņus. Dzira tika iegūta no šo ķirbju mīkstuma. Ķirbja sēklas lietoja senajā medicīnā. Tās uzskatīja par vērtīgām gremošanas uzlabošanai. Ķirbja sēklas līdz šim laikam lieto kā pretcērmju līdzekli.
Padomju Savienībā trauku ķirbi kultivē nesen un tikai dienvidu apgabalos.
Citi ķirbju paveidi, to skaitā kabači, ievesti no Amerikas. Tie ātri izplatījās Eiropā.
Jau 16. gadsimtā ķirbis bija pazīstams Krievijā, bet kabači 17. gadsimtā kļuva par iecienītu ēdienu Ukrainas teritorijā.
Kabaču raža mūsu zemē ir 200—300 centneri no hektāra.
Kabaču augļus plaši izmanto konservu rūpniecībā (kabaču ikru izgatavošanai).
Ķirbji un kabači ir ļoti veselīgi. Tiem ir samērā neliels kokšķiedras un liels ūdens saturs, tādēļ tie maz kairina kuņģi un zarnas. Bez tam tie izvada no organisma ūdens pārpalikumu. Ķirbji un kabači satur daudz kālija sāļu. Ķirbim dzelteno krāsu nosaka karotīna saturs.
Tā kā ķirbji satur līdz 5% cukuru un maz skābju, tos plaši izmanto cukātu un pastilas gatavošanai. Kabači salīdzinājumā ar ķirbjiem satur mazāk cukuru, bet vairāk minerālsāļu, tauku un C vitamīna. Bez tam tie ir vērtīgs vara avots.
Ķirbjus esam paraduši redzēt līdzīgus — milzīgus, ieapaļus, dzeltenus. Taču izrādās, ka to sugu ir daudz vairāk un arī pēc izskata tie atšķiras.
Reizi gadā ķirbji ir apskatāmi ne tikai Latvijas dārzos, bet arī Dabas muzejā. Taču, ja par šo tiešām unikālo ogu—jā, jā, ķirbis nav vis dārzenis, bet gan oga! — grib uzzināt ko vairāk, jādodas pie kāda no lielākajiem ķirbju audzētājiem
Labāks par aspirīnu....
Ķirbis 'Turku turbāns' pēc izskata atgādina šo eksotisko Tālo Austrumu galvassegu, turklāt tam piemīt arī dziednieciskas spējas — ķirbis organismu attīra no nitrātiem un smagajiem metāliem. Šo ķirbi lietot ieteicams tieši rudenī, kamēr tajā vēl ir daudz dziedniecisku vielu. Ķirbi vienkārši sagriež šķēlītēs un ēd: sākumā dienā apēd 150 gramu, vēlāk devu var palielināt līdz 300 gramiem. Kūrei vajadzētu ilgt desmit dienu, tad taisa pārtraukumu, pēc tam atkal ēd desmit dienu. Pēc trim kūrēm var uzskatīt, ka organisms ir attīrīts; protams, ja tas nav bijis īpaši piesārņots.
Medus ķirbis labi palīdz, ja cilvēks ir saaukstējies un mokās ar aukstu temperatūru. To sarīvē un sajauc ar medu; šis maisījums, lietots ik pa četrām stundām, pazeminās temperatūru — līdzīgi kā aspirīns, bet bez jebkādām ķimikālijām. Protams, ja slimība ir smagā formā, ar ķirbi vien nepietiks. Bet, ja kāds atnāk mājās nosalis un slapjām kājām, vislabākais līdzeklis ir siltas zeķes un pāris ēdamkarotes sarīvēta medus ķirbja ar medu.
Dažreiz ķirbju šķirnes mēdz savstarpēji saziedēt, veidojot interesantus krustojumus. Ķirbji vispār ir ļoti cilvēciski — tie atsitas vecvecmāmiņās un vecvectēviņos, radiniekos un kaimiņos. Ja ķirbis ir saziedējis, tas vēl vairākās pakāpēs parāda senču īpašības, un kādreiz atklājas ļoti labas garšas nianses. Lielākas problēmas sagādā garšīgie ķirbji — medus, muskata, maizes. Taču galvenais ir neļaut tiem saziedēt ar lopbarības ķirbjiem. Tie ir tie paši milzīgie, dzeltenie ķirbji, kas rotā tik daudzus dārzus, taču visādā ziņā krietni atpaliek no citām šķirnēm.
Pasaulē ķirbju šķirņu ir ļoti daudz, bet Latvijā no tām tiek audzētas apmēram piecpadsmit populārākās. Galvenais priekšnoteikums — lai tie būtu vai nu garšīgi, vai ar dziednieciskām īpašībām. Viņi ar ķirbju audzēšanu tā nopietni ir aizrāvušies gadus piecus un līdz tam ar šiem augiem nav bijuši īpašos draugos. Viss sācies nejauši — viņu jaunākajam dēlam tolaik nav īsti bijis ar ko nodarboties. Tad Tomātu kluba prezidents ieteicis audzēt ķirbjus, iedevis sviesta un maizes ķirbju sēklas, un tā lieta aizgājusi.
Pirmās sēklas apmaiņas kārtā atsūtīja Japānas dārzkopji, bet tagad daudzu šķirņu sēklas var nopirkt arī veikalos. Izrādās, ķirbji Latvijā ir pazīstami ļoti sen. Jau kopš tiem laikiem, kad latvieši cēla koka pilis. Protams, laika gaitā sākotnējās šķirnes ir mainījušās vai nu saziedējušās, vai arī tauta «atlases veidā» radījusi savas šķirnes. Tāpat ķirbju sēklas un mizu daļas reizēm tiek atrastas arheoloģiskajos izrakumos.
Jāēd arī mizas un sēklas
Ķirbi ir vērts ēst tikai svaigā veidā, pārstrādāts tas vairs nav tik vērtīgs. Turklāt šī oga jāēd ar visu mizu, jo no ķirbja izmantojams un veselīgs ir itin viss. Parasti mizu met prom, bet tas ir viens no cilvēkam vajadzīgākajiem elementiem, jo atjauno skrimšļaudus. Mizā ir daudz organiskā kalcija, kas nepieciešams matu un nagu nostiprināšanai. Diemžēl daudzi to nezina. Izstāžu laikā cilvēkiem viņi devuši degustēt ķirbju gabaliņus ar visu mizu, bet ļaudis vaibstījušies un metuši mizu prom.
Tāpat tiek ieteikts ēst ķirbju tukšos ziedus, vienkārši uzliekot uz sviestmaizes, — arī tas ir veselīgi, nemaz nerunājot par ķirbju sēklām. Tās pēc garšas nav nemaz sliktākas par mandeļu skaidiņām.
***
Ar kabačiem pasauli iepazīstināja Algonkvinas cilts indiāņi no Ziemeļamerikas. Tulkojumā no viņu valodas askoot asquash nozīmē ēst zaļu (ea-ten green). Indiāņi kabačus ne tikai ēda, bet lietoja arī daudzos citos veidos.
Kabači atvieglo saules apdeguma sāpes — paturi tikai ledusskapī kabaču biezputru un uzsmērē uz sāpīgās vietas. Kabaču sēklas Cherokee indiāņi samala un lietoja visādām nieru problēmām. Lapas tiek sasmalcinātas un ieberztas lūzumos un pušumos. Tās iesmērē pret muguras sāpēm. Kabačzāles vēl šodien kaut kādā veidā var atrast aptieku plauktos.
Vēl kungi, kas pārgājuši pāri kalnam un kuriem daži orgāni nedarbojas tik labi kā jaunībā, var-izmantot šīs lapas, sasmalcinātas ar medu. Divas ēdamkarotes dienā šī maisījuma ir daudz garšīgāk un patīkamāk nekā operācija sāpīgā vietā.
Ja izskrāpē zem mizas mīkstumu, var uztaisīt kompresi pret migrēnu un ausu sāpēm. Šī metode vēl šodien tiek lietota daudzās pasaules valstīs, kur aptiekas nav tik viegli pieejamas.
Ir divu veidu kabači — vasaras un ziemas. Vasaras kabačus var ēst ar visu mizu, tā ir tikpat mīksta kā sēklas. Mīkstumam ir liels ūdens saturs, un tādēļ tas nav ilgi jāgatavo, piegarša ir maiga kā cukini.
