Stāsti
Lēcu savvaļas sugas (pākšaugu dzimtas pārstāvji) izplatītas Vidusjūras zemēs, Balkānu pussalā, Mazāzijā, Irānā. Mūsu zemes teritorijā savvaļas lēcas sastopamas Aizkaukāzā, Krimā, Vidusāzijā.
Lēcas audzēja tālā senatnē. To sēklas lielos vairumos atrastas bronzas laikmeta pāļu būvēs (piemēram, Bienas ezera salās Šveicē).
Senie ēģiptieši, gatavojot no lēcām ēdienus, vispirms noņēma sarkani brūno sēklapvalku. Šādas nolobītas lēcas viņi samala miltos un cepa no tiem maizi. Slavenajā gleznā no Ramzesa III kapenes Fivā ir atveidota faraona ceptuve un pavārs, kurš stāv pie diviem ar lēcām piepildītiem groziem.
Lēcu maizi ēģiptieši lika mirušo kapenēs, uzskatot to par ēdienu, kas pavada cilvēku uz zemes un aizsaules dzīvē.
Senajiem grieķiem lēcas bija vienkāršās tautas dienišķā pārtika. Par to liecina senajā Grieķijā sastopamā paruna: «Gudrs cilvēks vienmēr labi gatavo savas lēcas.»
Lēcas senatnē uzskatīja par ārstniecības augiem. Ar tām ārstēja kuņģa un nervu darbības traucējumus. Lēcu nosaukums latīņu valodā Leus cēlies no vārda Leutus — lēni. Senās Romas ārsti apliecina, ka sistemātiska lēcu lietošana dara cilvēku mierīgu un pacietīgu.
Lēcas ātri izplatījās romiešu iekarotajās Piereinas zemēs, ko apdzīvoja ģermāņu ciltis, kur līdz mūsu gadsimtam lēcas bija galvenais pārtikas produkts kareivju
kazarmu virtuvē. Vācieši lēcas ēd kā tradicionālu svētku ēdienu Jaunajā gadā. Pastāv ticējums, ka lēcu atrašanās uz Jaungada galda nodrošina mājai labklājību.
Lēcas vienlaikus ir gan pārtikas produkts, gan lopbarības augs. Lopbarībai parasti izmanto sīksēklu lēcu šķirņu sēklas, kā arī salmus, sēnalas, zaļo masu. Tieši šādi lēcas lietoja Anglijā, kur pirmo reizi tās nokļuva 16. gadsimtā.
Krievijas teritorijā lēcas audzēja tālā senatnē. Tautā saglabājusies paruna: «Lēcas carienes laikā.» Tā saka par kaut kādu ļoti senu laiku. Bet, sākot kultivēt citus dārzeņus, lēcas tika aizmirstas, un 19. gadsimtā tās gandrīz pilnīgi izzuda. Tikai padomju varas laikā tās sāka atkal audzēt.
Lēcu sējumi pie mums galvenokārt koncentrēti melnzemes joslas meža stepju rajonos. Starp citu, tās ar panākumiem var audzēt arī bargākos apstākļos. Tās ir samērā sausumizturīgas. Dīgsti iztur salnas līdz mīnus 6°C. Lēcas bagātina augsni ar slāpekli, dod augstas ražas ne tikai melnzemes, bet arī smilšmāla augsnēs. Tās var novākt ar pārkārtotiem labības kombainiem vai vienkāršām labības novācamām mašīnām ar pacēlājiem veldrē sakritušo augu pacelšanai. Lēcu raža ir augstāka nekā 10 cnt/ha. Pašlaik lēcas kultivē galvenokārt Āzijas zemēs, — Indijā, Pakistānā, Turcijā.
Lēcas satur daudz olbaltumvielu (24 g 100 g lēcu), ogļhidrātu (50 g 100 g lēcu, to skaitā apmēram 40 g cietes) un tādas vērtīgas minerālvielas kā, piemēram, kālijs, fosfors, B grupas vitamīni.
Lēcas var izmantot zupu, putru un piedevu vārīšanai.
