Stāsti
Par papriku dzimteni uzskata Dienvidāzijas un Dienvidamerikas zemes, kurās to audzē kā daudzgadīgu dārzeni, bet Eiropā — kā viengadīgu. Pirmie dati par paprikām minēti 1494. gadā. Par šo dārzeni, kuru indiāņi sauca par «ahi» un lietoja sāls vietā, savās piezīmēs minējis ārsts, kas pavadīja Kolumbu ceļojumā. Par papriku audzēšanu Antiļu salās, Brazīlijā un tai kaimiņos esošajās Dienvidamerikas zemēs kļuva zināms eiropiešiem, bet ilgu laiku šis dārzenis tika lietots kā eksotiska garšviela. Vēlāk paprikas sāka audzēt Eiropā un tās pieskaitīja pie nakteņu dzimtas. Izšķīra papriku paveidus: sīvo un saldo.
Sīvo papriku (asās) augļi parasti nelieli. Tos lieto kā garšvielu mērenā daudzumā svaigus pie zupām, mērcēm un gaļas ēdieniem. Lieto arī kaltētas, maltas (šnicele ar sīvajām paprikām, gulašs ar sīvajām paprikām utt.) paprikas. Šīs šķirnes derīgas arī konservēšanai, piedod ēdienam īpašu garšu, veicina apetīti.
Saldās paprikas mēs labprāt lietojam savā ikdienas uzturā. Karstos ēdienus parasti gatavo no lielākiem augļiem, kas vēl nav pavisam nogatavojušies (augļus tumši zaļā, gaiši zaļā vai dzeltenīgā krāsā), un tos pilda. Salātus gatavo no nobriedušiem augļiem (spilgti dzeltenā vai sarkanā krāsā). Spilgtas krāsas paprikas izmanto siera sviestmaižu pagatavošanai.
Padomju Savienībā paprikas audzē dienvidu rajonos (Ukrainas dienvidos, Ziemeļkaukāzā, Pievolgā, Vidusāzijā), kā arī vidusjoslā ar dēstu, jo paprikas ir siltum prasīgi augi un 13°C temperatūrā to augšana apstājas, bet salnās augs iet bojā. Sēklas dēsta iegūšanai siltumnīcās un lecektīs izsēj 50 dienas pirms izstādīšanas laukā. Ziemeļu rajonos paprikas audzē tikai segtajās platībās (lecektīs un siltumnīcās). Sīvo un saldo papriku raža — 100—200 cnt/ha.
Galvenā papriku vērtība — augstais askorbīnskābes saturs. C vitamīna ziņā tās ir pirmajā vietā no dārzeņiem (150 mg 100 g zaļas paprikas, 200 mg 100 g sarkanas paprikas).
Paprikās 6 reizes vairāk C vitamīna nekā citrusaugļos. Pietiek apēst pavisam nedaudz papriku, lai pilnīgi apmierinātu C vitamīna vajadzību diennaktī (70— 125 mg).
Dārzeņus termiski apstrādājot, daļa vitamīnu zūd, tāpēc vēlams saldās paprikas lietot svaigā veidā, bet nevajag aizmirst, ka liels C vitamīna avots ir arī konservētas saldās paprikas, ko ražo mūsu konservu rūpniecība visbiežāk kā pildītās paprikas.
Paprikām ir asa garša, jo tās satur daudz ēterisko eļļu.
Saldas paprikas satur organismam vērtīgo karotīnu (sevišķi bagāta ar to sarkanā paprika), B1, B2, E, PP vitamīnus, kā arī minerālvielas, sevišķi daudz kālija un nātrija.
