Stāsti
Par pētersīļu dzimteni tiek uzskatīta Spānija un Vidusjūras zemes, kur tie aug ēnainās vietās starp klintīm. Āfrikas teritorijā pētersīļu savvaļas formas nav atrastas, lai gan pirmās ziņas par šo augu pie mums nākušas no senās Ēģiptes. Tiesa, šajā zemē pētersīļus tikai daļēji uzskatīja par dārzeni. Leģenda liecina, ka tas izaudzis no nogalinātā Gorusa — dieva Ozīra dēla asinīm. Šī notikuma atcerei tika sarīkoti reliģiozi svētki, kuru dalībnieki uzlika galvās pētersīļu vainagus.
Senajiem romiešiem pētersīļi bija maz pazīstami, agrīnajos viduslaikos tos pilnīgi aizmirsa un no jauna sāka kultivēt tikai 9. gadsimtā Eiropā.
Pētersīļu sulu tauta sen lietoja iekaisumu ārstēšanai, kas bija radušies, iekožot indīgiem insektiem. Ar pētersīļiem ārstēja arī senie krievu pūšļotāji, taču kā dārzeņus kaut cik ievērojamos apmēros tos sāka audzēt Krievijā tikai pagājušajā gadsimtā.
Dārza pētersīļiem ir divas sugas: sakņu un lapu pētersīļi. No lapu pētersīļiem uzturā lieto svaigas lapas, no sakņu — lielas, sulīgas saknes, ēdamas ir arī lapas. Abas pētersīļu sugas ciena kā aromātiskas garšvielu piedevas pie dažādiem ēdieniem, bet sakņu pētersīļus kā pilnīgi patstāvīgu dārzeni, no kuriem var pagatavot dažādus ēdienus.
Pateicoties plašajai lietošanas iespējai, pētersīļi ir viena no galvenajām garšvielu saknēm. Tos vāc no aprīļa līdz septembrim. Pētersīļi slikti pacieš sausumu,
toties ir aukstumizturīgi. Pie mums pētersīļus audzē visur, taču galvenokārt sakņu pētersīļus. Pētersīļu agrotehnika gandrīz neatšķiras no burkānu agrotehnikas. Vidējā raža — 100—250 cnt/ha.
Savvaļā selerijas sastopamas Vidusjūras zemēs, kā arī Zviedrijā, Alžīrā, Ēģiptē, Etiopijā un mūsu zemē Ziemeļkaukāzā. Efektīvā izskata dēļ selerijas senajā Romā visur audzēja kā dekoratīvu augu. Krāšņo, sīki roboto seleriju lapotni bieži var redzēt uz korintiešu kolonnu kapiteļiem. Ar seleriju vītnēm senie grieķi greznoja savus mājokļus, bet ar seleriju lapu vainagiem — savas galvas.
Seno laiku seleriju nevar saukt par dārzeni, jo to nelietoja uzturā, taču to labprāt izmantoja kā ārstniecības augu: savārītas selerijas lika pie apsaldētām vietām, bet ar eļļu, ko izdalīja no augiem, ārstēja kuņģa slimības. Svinīgos gadījumos ar tām ēdināja zirgus — uzskatīja, ka tās dod dzīvniekiem īpašu izturību un ātrumu.
Selerijas kā dārzeni eiropieši sāka lietot tikai 15. un 16. gadsimtā un arī tad ne visi. Pirmie uzturā selerijas sāka lietot vācieši, tikai 17.—18. gadsimtā viņiem pievienojās franči, tad selerijas pirmo reizi nokļuva arī Krievijā, bet Katrīnas II laikā augstmaņi, atdarinot senos grieķus un romiešus, vēl ilgi tās audzēja dekoratīvos nolūkos un greznu pusdienu laikā izgreznojās ar vainagiem no šiem dārzeņiem. Tikai 18. gadsimtā pievērsa uzmanību, seleriju sakņu vērtībai, piepeši atklājot, ka tā ir pati aromātiskākā un maigākā no visām baltajām saknēm. Tad arī izdalīja trīs seleriju veidus: sakņu (dažādu ēdienu pagatavošanai no šī sakņauga); kātu (lapu kātus svaigus vai apvārītus lieto salātiem) un lapu (tās lieto kā zaļo garšaugu un izsmalcinātu ēdienu rotāšanai, jo maigās kruzuļainās lapas ir sevišķi skaistas).
Padomju Savienībā visplašāk izplatītas sakņu selerijas, tajā pašā laikā daudzās Rietumeiropas zemēs vairāk atzīst lapu selerijas, bet Amerikā salātu selerijas. Pie mums audzētās selerijas izceļas ar salizturību: rudenī pieauguši augi pacieš īslaicīgu salu līdz —10° C. Audzēšanai vispiemērotākās ir kūdrainas zemienes augsnes ar zemu gruntsūdens līmeni.
Lai pie kādas sugas selerijas piederētu, nevajag aizmest tās zaļās, sulīgās lapas. Tās var iesālīt ziemai, pievienot salātiem.
Pētersīļi un selerijas izceļas ar lielu minerālvielu saturu un to labu attiecību. Sevišķi bagāti ar minerālvielām pētersīļu zaļumi. 100 g pētersīļu satur 340 mg kālija, 245 mg kalcija, 79 mg nātrija, 85 mg magnija, 95 mg fosfora, 1,9 mg dzelzs. Selerijas ir mazāk bagātas ar šīm vielām, tiesa, kālija sāļu tajās vairāk (393 mg 100 g seleriju).
Daudz šajos dārzeņos ir C vitamīna (100 g pētersīļu zaļumu — 150 mg, bet seleriju — 38 mg), tajos ir karotīns, B grupas vitamīni. Pētersīļu un seleriju ēteriskās eļļas dod tiem īpatnēju smaržu un garšu.
