Dārzeņi, kurus šodien mēs uzturā uzskatām par parastiem, ne vienmēr ir plaši lietoti. To ieviešana kultūrā — daudzu paaudžu pūliņu rezultāts. Dārzeņus uzturā sāka lietot stipri vēlāk nekā augļus, kurus visbiežāk varēja noraut tieši no savvaļā augošiem kokiem. Lielākā daļa dārzeņu jākultivē (jo daļa savvaļas augu, nav lietojami uzturā), bez tam vēl vajadzīga arī termiskā apstrāde. Kuri dārzeņi cilvēka uzturā varēja būt pirmie? Droši vien tie bija pākšaugu dzimtas pārstāvji (pupas un pupiņas, zirņi, lēcas, soja un citi). Tā saucamās lauku jeb cūku pupas (Vicia faba) atrod izrakumos kopā ar priekšmetiem, kas lietoti bronzas laikmetā. Bībelē minēts, ka pupas Palestīnā audzētas Zālamana valdīšanas laikā tūkstoš gadu pirms mūsu ēras. Atšķirīgi pret pupām izturējās dažādas tautas dažādās zemēs un dažādos laikos. Senajā Ēģiptē pret pupām izturējās ar māņticīgām bailēm.
Tās nedrīkstēja ēst priesteri. Melnos plankumus uz pupu baltajām vainaglapām ēģiptieši uzskatīja par nāves zīmogu, bet pašu pupu par tās simbolu. Senie grieķi labprāt no pupām gatavoja visdažādākos ēdienus, bet, audzējot, pārdodot vai pērkot pupas, noteikti tās ziedoja dieviem. Senajiem romiešiem pupas bija viens no pārtikas produktiem. To norāda pat latīņu nosaukums — faba (aizgūts no grieķu valodas), kas nozīmē pārtika, ēdiens.
Katru gadu ievērojamie romieši, kas tika izvēlēti par tiesnešiem, rīkoja īpašas svinības, kuru laikā, braukājot pa pilsētu, saujām vajadzēja sviest pupas pūlī. No senajām tautām eiropieši ir mantojuši parašu iecept pupu jaungada pīrāgā. Vēl nesenā pagātnē vairākās Rietumeiropas zemēs «laimīgais», kurš dabūja pīrāga gabalu ar pupu, kļuva par «pupu karali». Viņam bija tiesības izvēlēties sev karalieni un vadīt šīs svinības. Pīrāgu, kurā bija pupa, grieza gabalos, un gabalus izdalīja mazs zēns, kurš it kā pārstāvēja seno Apollona orākulu, no kura šī paraša sākusies. Vācijas teritorijā pupas lietoja jau pirms mūsu ēras, bet acīmredzot tās nebija iemantojušas sevišķu cieņu. Viduslaiku trubadūrs Valters fon Fogelveide vienā no dziesmām nosauca pupas par pretīgu ēdamo. Krievijas teritorijā pupas audzētas no seniem laikiem, mūsu priekšteči no pupām gatavoja visdažādākos ēdienus. Pagājušā gadsimtā uzturā gandrīz pārstāja lietot pupas. To sējumi krasi samazinājās sakarā ar kartupeļu izplatīšanos. Mūsu gadsimtā pupu sējumi tika atjaunoti, lai gan ne sevišķi plaši. Ilgais veģetācijas periods (100 dienas) apgrūtina pupu audzēšanu ziemeļu rajonos. Ar pupām aizņemtās platības krasi samazinājušās arī citās Eiropas zemēs, kur pupas aizstāj ar pupiņām. Pupiņas sāka kultivēt un lietot pārtikā stipri vēlāk nekā pupas, lai gan tās līdz šim laikam sastopamas savvaļā daudzās Āzijas, Āfrikas un Amerikas zemēs. Pašlaik sastopamas apmēram 230 pupiņu sugas. Pirmās ziņas par šo augu sastopamas senajā Ķīnas hronikā, kas attiecas uz 2800. gadu pirms mūsu ēras. Pupiņas ir augs ar stāvu stublāju, kura augstums ir līdz 60 cm, tajā pašā laikā vairākumam citu sugu pupiņu stublājs vijas. Ķīnieši pupiņas vārīja kopā ar rīsiem, kā to dara ari tagad Indijā, Japānā, Korejā un Filipīnu salās. Pupiņas pazina arī senie romieši. Ziņas par pupiņu ēdieniem sastopamas Teofrasta (350 gadu pirms mūsu ēras) laikā. Romieši pupiņas uzskatīja ne tikai par ēdienu, bet galvenokārt par izejvielu miltu gatavošanai, no kuriem savukārt gatavoja tajā laikā slaveno kosmētisko līdzekli «lomentum», kas romiešiem aizstāja pūderi. Pēc viņu domām, tas lieliski atsvaidzināja ādu, veicināja krunku likvidēšanos. Gadsimtiem ilgi pupiņu milti bija dāmu «baltā smiņķa» krāsas sastāvā. Vācieši līdz šim laikam pupiņas sauc par «smiņķa» pupām (Schminkbohne).
Eiropieši pupiņas kā lielisku maigu ēdienu sāka lietot uzturā tikai pēc Amerikas atklāšanas, kur no seniem laikiem pupiņas kultivēja indiāņi. Parastās pupiņas pie mums ieveda no Amerikas. No turienes atveda arī dekoratīvo pupiņu sugas, kuru augļi arī ir ēdami. Dekoratīvās pupiņas audzē dārzos kā skaistus, ziedošus, brīnišķīgus vīteņaugus. Sākumā Amerikas pupiņu sugas eiropieši jauca ar pupām, tāpēc angļi, 16. gadsimta sākumā atveduši pupas no Holandes, ilgu laiku tās sauca par holandiešu pupām, bet krievi, 18. gadsimtā ieveduši pupiņas no Francijas un Turcijas, — par franču un turku pupām. Pupiņas ir siltumprasīgi augi, kas iet bojā temperatūrā, zemākā nekā 0°C. Francijā, kur pupiņas ir viens no iecienītākajiem dārzeņiem, tās audzē pat apkurināmās siltumnīcās, lai tās varētu ēst svaigas cauru gadu. Daudzas pupiņu šķirnes jānovāc ar rokām, jo to augļi stipri nogulstas pie zemes. Padomju Savienības Eiropas daļā līdz 58. platuma grādam galvenokārt tiek audzētas parastās pupiņas, kuru raža sasniedz 20 cnt/ha. Pupiņu ēdieni ir ļoti populāri Ukrainā un Kaukāzā, kur tās ir daudzu nacionālo ēdienu sastāvā. Atkarībā no šķirnes un gatavības pākšaugus izmanto vai nu kā dārzeņus, vai graudaugus. Pie dārzeņiem pieskaitāmi nenogatavojušies pākšaugi, tā saucamās pākstis, jaunas pākstis un sēklas. Gatavo pākšaugu kaltētas, attīrītas seklas tirdzniecības praksē vai kulinārijā netiek ieskaitītas dārzeņu sortimentā, tie sastāda īpašu grupu. Pākšaugi ir ļoti vērtīgi, jo satur daudz olbaltumvielu, kas ir pilnvērtīgas aminoskābju, ogļhidrātu, minerālvielu un vitamīnu satura ziņā. 100 g pupiņu satur 22 g olbaltumvielu (ar pākstīm — 4 g), pupas — 6 g. 100 g pupiņu un pupu attiecīgi satur 54 g (ar pākstīm — 4 g) un 8 g ogļhidrātu. No minerālvielām pākšaugos pārsvarā ir kālijs un fosfors (piemēram, 100 g pupiņu — 1100 mg kālija), no vitamīniem galvenā nozīme ir B grupas vitamīniem un PP vitamīnam.
