Stāsti
Rāceņu dzimtene — Eiropa un Āzija, daļēji Sibīrija. Senie persieši, ēģiptieši un grieķi šo sakņaugu plaši audzēja, bet to uzskatīja par vergu pārtiku un nabadzības pazīmi. Ēģiptieši ar tiem ēdināja piramīdu būvētājus. Senajā Romā ceptus rāceņus lietoja visu kārtu pārstāvji. Leģenda pauž, ka pazīstamais Romas karavadonis Kurijs Dentats tā mīlējis rāceņus, ka vienmēr pats tos cepis pelnos. Kad ar romiešiem karojošie samnīti ieradušies pie Kūrija ar priekšlikumu slēgt mieru, viņš bijis aizņemts ar rāceņu cepšanu. Vispirms viņš tos izcepis un tikai tad sācis sarunas. Sevišķi cieņā bija saldās rāceņu šķirnes. Horācijs un Vergīlijs rāceņus pat apdziedājuši savās dziesmās.
Romieši pieprasīja rāceņus nodokļu veidā no pakļautajām tautām; tas veicināja šī sakņauga vēl plašāku izplatību Eiropā, it sevišķi ap Reinas krastiem. 16. gadsimtā Francijā rāceņi bija tik nozīmīgs pārtikas produkts, ka to neraža daudzos rajonos radīja badu. Rāceņus ne tikai cepa pelnos, bet ari vārīja, kā arī ēda svaigus. 18. gadsimtā franču dzejnieks Delils savus tautiešus aicināja: «Blakus savām puķēm audzējiet arī rāceņus.»
Anglijā rāceņus ilgu laiku nepazina, tos sāka audzēt tikai karalienes Elizabetes Tjudoras laikā, pie tam līdz kartupeļu iepazīšanai rāceņus ar panākumiem izmantoja šī dārzeņa vietā. Angļi ēda ne tikai rāceņu saknes, bet arī to jaunās lapas, kam ir sinepju garša. Rāceņu lapas pasniedza galdā kā salātus.
Krievijas teritorijā rāceņus stādīja jau pirms Maskavas kņazistes izveidošanas. Ne jau velti tie minēti vienā no vecākām krievu pasakām — «Iestādīja vectētiņš rāceni...»
Rāceņus parasti no lauka novāca septembrī, novākšanas dienu nosaucot par «rāceņu vākšanas» dienu. Sakarā ar šo notikumu radušās vecās parunas, kas mūsu dienās ne visiem saprotamas: «Sieva, nesnaud rāceņu vākšanas diena»; «Zemniekam pēc rāceņa redzams, kad pienākusi rāceņu vākšanas diena».
Rāceņi senajā Krievzemē bija obligāto ikdienas ēdienu skaitā. No rāceņiem augu eļļā cepa pīrāgus, tos pasniedza pie zivju un gaļas ēdieniem, taisīja pat kvasu pēc receptes, kas līdz mūsu dienām nav saglabājusies.
Un, lūk, kāļi, tikpat vecs sakņaugs kā rāceņi, senajā Krievzemē bija maz pazīstami un tos uzturā nelietoja pat līdz 20. gadsimtam. Kāļu dzimtene tā pati, kas rāceņiem, un tos audzēja tajās pašās zemēs, kur rāceņus. Taču kāļus lietoja maz. Ja senajā Romā nekautrējās imperatora pusdienu galdā likt rāceņus, tad kāļus noniecināja pat nabadzīgie. Tos izēdināja lopiem un lietoja kā līdzekli pret podagru.
Pakāpeniski kāļi izplatījās Eiropā kā ēdams, garšīgs dārzenis. Sevišķi tos iecienīja Vācijā. Viena no saldajām šķirnēm bija Gētes mīļākais dārzenis. Diezin vai starp mums atradīsies cilvēks, kas nezina pasaku par rāceni, bet vāciešiem tikpat populāra ir pasaka par kāļiem un kalna garu Rubecaiu.
Anglijā kāļi nonāca tikai 16. gadsimtā, taču ļoti ātri kļuva par pierastiem pārtikas produktiem. Kāļi ar gaļu kļuva par angļu nacionālo ēdienu.
Pašlaik kāļus mūsu zemē audzē katru gadu, kaut arī tie sevišķi plaši vēl šodien nav izplatījušies, neskatoties uz lielo pieticību. Šis dārzenis lieliski iztur (līdz — 8°C) salnas pavasarī un rudenī, labi ražo mālainās augsnēs, nosusinātos purvos, kūdrā. Sējot kāļus, augsni sagatavo tāpat kā kartupeļiem. Novāc ar biešu novācamām mašīnām. Kāļu lapas lieto skābbarības gatavošanai, bet saknes uzglabājas labi visu ziemu. Izšķir sakņu un stumbra paresninājuma šķirnes, sakņu vidējā raža 300—400 centneri no hektāra, bet pirmrindnieki iegūst pat 1000 centneru kaļu no hektāra.
Rāceņi ir radniecīgi kāļiem, tie viegli krustojas, taču hibrīdie augi nav derīgi audzēšanai. Par rāceņiem var teikt tieši to pašu, ko par kāļiem. Tie ir vieni no aukstumizturīgākiem augiem (iztur salnas līdz — 5°C), augsnes ziņā nav izvēlīgi, vidējas ražas tādas pašas kā kāļiem,' tāpat uzglabājas visu ziemu. Bez galda šķirnēm ir arī lopbarības šķirnes.
Veģetācijas periods rāceņiem ir tikai 60 dienas, t. i., gandrīz divas reizes īsāks nekā kāļiem. Mūsu zemes vidusjoslā rāceņus var sēt divos laikos:_ agri pavasarī — patērēšanai vasarā un jūnija beigas — patērēšanai ziemā.
* * *
Rāceņos un kāļos ir C un PP vitamīns, nedaudz B grupas' vitamīnu, daudz kokšķiedras, ēterisko eļļu. C vitamīna satura (līdz 30 mg 100 g produkta) ziņā kāļi pārspēj visas sakņaugu sugas. Rāceņos ir 5%, bet kāļos 7% cukuru. Un, visbeidzot, rāceņos un kāļos_ ir kālija, nātrija, kā arī magnija, fosfora, dzelzs u. c. sāļi, t. i., gandrīz visas minerālvielas, kas nepieciešamas cilvēka organismam.
