Stāsti
Par rutku dzimteni uzskata Ēģipti un Ķīnu. Par rutku audzēšanu Ēģiptē stāsta uzraksts uz senās Heopsa piramīdas. Šī auga attēlojumi sastopami uz senā Karnaksas tempļa drupām. No rutku sēklām Ēģiptē gatavoja senajā pasaulē plaši izplatīto augu eļļu. Tādu pašu eļļu ieguva arī senajā Ķīnā.
No Ēģiptes rutki nokļuva senajā Grieķijā, pēc tam arī Eiropā. Svinību dienās, kas bija veltītas Apollonam, grieķi ziedoja tos trīs sakņaugus, kas, pēc viņu domām, bija atveidoti tā altārī, tie bija rutki, bietes un burkāni. Raksturīgi, ka rutki noteikti bija zelta, bietes — sudraba, bet burkāni — alvas. Rutku sula no seniem laikiem izdaudzināta kā dziednieciska, pie tam pašu dažādāko laiku un tautu mediķi to lietoja vairāk vai mazāk līdzīgi: pareizai zarnu trakta darbībai, matu spēcināšanai un pret klepu. Krievijā ļoti vienkārši no rutkiem pagatavoja mikstūru: lielam rutkam izgreba vidu, piepildīja ar medu un radušos sulu deva slimajam dzert.
Krievijā rutki izplatījās ne no Grieķijas, bet no Āzijas. Šis dārzenis bija kā obligāta sastāvdaļa ēdienam, ko gatavoja no sasmalcinātas maizes ūdenī, kas ir viens no senākajiem krievu ēdieniem. No rutkiem gatavoja senu tautisku gardumu: sagrieza saknes plānās šķēlītēs, savēra uz irbuļiem un saulē izkaltēja, pēc tam saberza, izsijāja caur sietu un, iegūstot rutku miltus, tos vārīja baltā sīrupā līdz sabiezēšanai, tam pielika dažādas garšvielas.
Rutki maz noderīgi silto ēdienu gatavošanai. Protams, ir ēdieni no vārītiem un ceptiem rutkiem (piemēram, dažos Francijas apgabalos no rutku šķēlītēm, kas cepti pelnos, gatavo zupu), taču parasti rutkus ēd svaigus ar augu eļļu vai skābu krējumu.
Padomju Savienībā rutkus audzē visur. Tie ir ļoti pieticīgi un aukstumizturīgi augi. Sēklas sāk dīgt 2°C temperatūrā. Dīgsti pacieš līdz —3°C salnas, pieauguši augi līdz — 5° C. Saknes parasti samērā nelielas (tas ir atkarīgs no šķirnes), pēc masas tikai 200 g katra, bet dažreiz sasniedz fantastisku lielumu un masu, viens rutks var svērt līdz 16 kg. Kur veģetācijas periods garāks, rutkus audzē agrāk izmantošanai vasarā, vēlāk — izmantošanai rudenī un ziemā. To raža sasniedz līdz 300 cnt no hektāra.
Redīsi ir ļoti līdzīgi rutkiem, bet tie cēlušies vēlāk. Ir pamats domāt, ka tie Eiropā parādījušies tikai viduslaikos selekcijas rezultātā. Redīsus var uzskatīt par seno rutku pēcteci. Atšķirībā no rutkiem redīsi ir nē tikai melni un balti, bet arī brūni, violeti, pelēki, svītraini, sarkani. Košie redīsi ir lielisks rotājums.
Redīsi ir maigāki nekā rutki, tie vieglāk organismā izmantojas. Padomju Savienībā redīsus plaši audzē laukā un lecektīs. Augi ir mitrumprasīgi, sistemātiski jālaista. Sējot krustsējā, iegūst līdz 100 tūkst, redīsu buntīšu no hektāra. Sevišķi vērtīgi redīsi ir tāpēc, ka tie no dārzeņiem pavasarī parādās pirmie.
Mārrutkus lieto svaigus, dažreiz arī kaltētus. Jo vecāki mārrutki, jo sīvāki. Taču tas ir vienīgais sakņu dārzenis, kas nezaudē savus cienītājus arī vecs: uzturā izmanto ne tikai viengadīgas saknes, bet arī divgadīgas.
Mārrutki ir apetīti rosinoša piedeva pie gaļas, zivju un citiem ēdieniem. Mārrutku aso garšu un smaržu var mazināt, samaisot tos ar krējumu.
Neskatoties uz samērā plašo izplatību Rietumeiropā, mārrutki līdz šim laikam saglabājuši seno krievu nosaukumu, kas cēlies no senfrīzu vārda «kren» — smarža. Šo dārzeni audzē Sibīrijā, Tālajos Austrumos un mūsu zemes dienvidos, tie labi aug soloncu augsnēs. Mārrutkus novāc vēlu rudenī, bet līdz salnām. Sakņu raža 6—10 tonnas no hektāra. Šim sakņaugam ir apbrīnojama dzīvotspēja — kur tas reiz. audzis, tur to grūti iznīcināt. Pietiek ar vismazāko saknes gabaliņu, lai tas izaugtu no jauna. Mārrutki savvaļā sastopami ne tikai Krievijā, bet daudzās Rietumeiropas zemēs (piemēram, Francijā), kaut gan tas skaitās sens Krievijas augs, jo citās Eiropas zemēs to ilgu laiku neaudzēja. 14. gadsimtā mārrutkus sāka audzēt Vācijā, bet 16. gadsimtā — Francijā un Anglijā, pie tam ilgu laiku tos audzēja tikai kā ārstniecības augus.
Pēc dažām mārrutku un rutku līdzīgām garšas īpašībām tos identificē, tāpēc ir ari krievu sakāmvārds «Mārrutki nav saldāki par rutkiem». Līdz mūsu dienām saglabājušos 16. gadsimta krievu pusdienu aprakstos teikts, ka mārrutki kā neaizstājama garšviela pasniegta pie tradicionālā galerta un, sagriezti gabaliņos, pie ceptas sivēna gaļas.
Uz ādas uzlikti svaigi sarīvēti mārrutki izraisa tādu pašu iedarbību kā sinepju plāksteri. Tāpēc tautas medicīnā no seniem laikiem tos lietoja pret saaukstēšanos. Bet sarīvētus un ar pienu sajauktus mārrutkus modes dāmas lika pie vaigiem kā kosmētiskas maskas. Dažās minūtēs šāda komprese nodrošināja dabisku sārtumu veselam vakaram.
* * *
Rutkos, redīsos un mārrutkos ir daudz kālija (100 g rutku — 357 mg, 100 g mārrutku — 579 mg), kalcija un C vitamīna. Protams, mārrutkiem kā šo vielu avotam nav būtiskas nozīmes, jo to patērē ļoti mazos daudzumos kā piedevu. Rutkos un redīsos daudz kokšķiedras, pektīnvielu, mārrutkos atrasts daudz fitoncīdu, kam piemīt baktericīda iedarbība.
