Stāsti
Pazīstamais sīpolaugu pārstāvis sīpols ir viens no vissenākiem sakņaugiem. Pirmie sīpolus audzēja ēģiptieši, kuri tos ļoti cienīja. Viens no Heopsa piramīdas uzrakstiem vēstī par pārtikas iepirkšanu šīs piramīdas cēlājiem vergiem; no dārzeņiem pirmajā vietā nosaukti sīpoli. Tie garšoja pat dižciltīgajiem ēģiptiešiem.
Sīpolu par svētu uzskatīja senajā Grieķijā, kur sīpols tika pieņemts kā Visuma uzbūves simbols. Svinībās par godu Panam viņa skulpturālie attēli tika apbērti ar sīpoliem. Sīpolus pasniedza arī citiem dieviem. Svētu dzīru laikā, kuras rīkoja Delfos, katrs centās uz templi atvest vislielāko sīpolu, un tas, kuram tas izdevās, saņēma no priesteriem goda dāvanu. Taču grieķiem sīpols bija vienkāršās tautas un nabago dārzenis. Ievērojamie pilsētnieki uzskatīja to izmantošanu uzturā par nepieklājīgu sīpolu noturīgās un asās smakas dēļ. Pat Aristofans savās komēdijās, gribēdams norādīt uz kādas darbojošās personas piederību pie vienkāršās tautas, dažreiz rakstīja: «Viņš smird pēc sīpoliem.»
Senie romieši sīpolus aizguva no grieķiem. Viņi audzēja gandrīz visas mūsdienās pazīstamās sīpolu sugas, ne bez pamata piedēvējot sīpolam vērtīgas ārstnieciskas īpašības, piemēram, enerģiju uzbudinošas un slimību novēršanas. Sīpolus senie romieši ieviesa karavīru uzturā. Tos lietoja visu pakāpju un kārtu cilvēki.
Ar sīpolu kompresēm romieši ārstēja acu slimības. Pēc viņu domām, sīpols, izraisot asaras, iztīrīja un dezinficēja acis. Sīpolu sulu lietoja iekaisuša kakla ārstēšanai, sīpolus (pirmām kārtām puravus) vārīja nelielā ūdens daudzumā un pēc tam ar radušos sabiezināto sulu skaloja vai apsmērēja kaklu.
Virtuvē pie griestiem izkāra svaigus sīpolus — tas bija galvenais mušu ierobežošanas veids. Katrs romietis ik dienas apēda sīpolu porciju, bet, lai novērstu nepatīkamo sīpolu smaku, uzēda pētersīļu lakstus un valriekstus.
No romiešiem uzskats par sīpoliem kā enerģijas uzbudinošu līdzekli izplatījās pie kaimiņiem, piemēram, pie senajiem ģermāņiem. Ar sīpolu ziediem sevi izgreznoja varoņi, kas drosmīgi bija cīnījušies kaujās. Viduslaikos bruņinieks, kas izsauca savus sāncenšus uz cīņu, pie bruņu cepures piestiprināja sīpolu ziedus.
Kad cilvēku gribēja palielīt vai izcelt, viņu salīdzināja ar sīpolu.
Sīpolus plaši izmantoja viduslaiku medicīnā. Ar tiem ārstēja apsaldētas vietas, lika tos pie krūtīm un pēdām, lai atbrīvotos no aizsmakuma; sīpolu sulu, sajauktu ar medu, lietoja pret klepu. Centās pat, tiesa, bez panākumiem, izmantot sīpolu kā pretindi pret traka suņa kodienu. Laukos sīpolus pakāra pie griestiem, lai tie «iesūktu» visas slimības. īpaši liela nozīme sīpolam bija un ir daudzu Eiropas tautu ikdienas uzturā. Spānijā un Portugālē līdz šim laikam sīpoli sastāda ievērojamu daļu ikdienas izlietojamā uzturā. Ne mazāk sīpolus ciena Francijā, kur dažādas sīpolu zupas ir katras dienas uzturā. Pat līdz mūsu gadsimtam sīpolu zupa ir iekļauta armijas ēdienkartē.
Sīpolu parādīšanās laiks Krievijā nav precīzi noteikts, bet ir zināms, ka jau no seniem laikiem tie bija vieni no galvenajiem nabadzīgo iedzīvotāju pārtikas produktiem. Sīpols ar ūdeni un rupjmaize ar sāli bija parasts zemnieku ēdiens. No sīpola, rupjas maizes un ūdens ar eļļas piedevu gatavoja zupu.
Sīpolus lietoja ari turīgi ļaudis, galvenokārt kā piedevu lielākajai daļai ēdienu. Tā, piemēram, Ivana Bargā laikā viens no iecienītākajiem ēdieniem bija uz pannas ceptas sakapātas aknas ar sīpoliem. Ceptus sīpolus pasniedza pie gaļas, griķu biezputras, bet atslodzes dienās gatavoja dārzeņu lapas ar sīpoliem un pīrādziņus ar ceptu sīpolu pildījumu. Tipisks bajāru ēdiens bija ikru maisījums ar sīki sagrieztiem svaigiem sīpoliem. Sīpoli senajā Krievijā skaitījās universāls līdzeklis, kas pasargā un izārstē no visām slimībām. No šejienes paruna: «Sīpoli pret septiņām kaitēm». Tautas folklorā sīpolus sauc par «čūsku dziru» jeb «čūsku zāli», daļēji to sīvās garšas dēļ un arī tādēļ, ka gudrām čūskām tauta piedēvēja visu vērtīgo ārstniecisko augu pazīšanu.
Savvaļas sīpols pie mums sastopams Eiropas daļā, Austrumsibīrijā un Rietumsibīrijā, Tālajos austrumos, Kaukāzā un Vidusāzijā. Pasaulē pazīstamas vairāk nekā 400 sīpolu sugas, no tām 230 sastopamas Padomju Savienībā, bet kultivē tikai sešas sugas. Starp citu, savvaļā augošās sīpolu sugas izmanto uzturā, piemēram, rokamboļus.
No kultivētajām sīpolu sugām visvairāk izplatīti dārza sīpoli. Par to dzimteni uzskata Afganistānu un Vidusāziju, lai gan savvaļā tie līdz šim laikam nav atrasti. Padomju Savienībā rajonētas apmēram 80 dārza sīpolu šķirnes, pie tam daudzas no tām senatnē Rietumeiropā nebija pazīstamas. Sākumā sīpolus kultivēja Krievijā, un tikai 16. gadsimtā tie nokļuva Rietumos. Pašlaik visplašāk dārza sīpolus kultivē Padomju Savienībā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Pie mums tos audzē visur, to raža sasniedz 400 cnt no hektāra. Ķiplokus var uzskatīt par vienu no sīpolaugu sugām (veģetatīvi pavairojams sīpolaugs). Par ķiplokiem, tāpat kā par sīpoliem, mums atgādina uzraksti uz Heopsa piramīdas: ar tiem ēdināja šīs piramīdas cēlājus vergus. No seniem laikiem ķiplokus audzē Ķīnā. Ne jau gadījuma rakstura dēļ tie ķīniešu ābecē atveidoti ar vienu zīmi starp citiem nedaudziem priekšmetiem ar vissenāko izcelsmi.
Senajā Grieķijā labprāt audzēja ķiplokus, bet ikdienas uzturā tos nelietoja, jo ķiploku smaku uzskatīja par ļoti nepatīkamu; tā apvainojot dieva jūtas.
Senajā Romā ķiplokus labprāt lietoja brīvie, bet nabadzīgie pilsoņi. Ķiplokus saberza piestā kopā ar papriku pākstīm, sāli un olīveļļu un iegūto biezo putriņu smērēja uz maizes rieciena.
No romiešiem šis ēdiens un, protams, ari ķiploki viduslaikos izplatījās Eiropā. Vienkāršā tauta, kam viduslaikos trūka pilnvērtīga
uztura un vēl jo vairāk kvalificētas medicīniskās palīdzības, ķiplokos saskatīja veselības avotu.
Krievijas teritorijā ķiploki bija pazīstami no seniem laikiem. Senkrievu senos rakstos, kas attiecas uz 13. gadsimtu, ir teikts, ka slāvi dzēra vīnu, ieliekot kausā ķiploku.
Vladimira Monomaha laikā ēda ķiplokus ar sāli un rupjmaizi, bet pa svētkiem vārīja galertu no cūku galvām ar ķiplokiem. Bagātie ļaudis ķiplokus lika zivju zupā, pie tam tādā daudzumā, ka ārzemniekus šokēja tās aromāts.
Mūsdienās ķiplokus kulinārijā lieto ļoti plaši. Tos lieto pie gaļas, sakņu, sēņu, olu, no putraimiem gatavotiem ēdieniem, zupām un salātiem u. c.
* * *
Sīpoli nemaz nav tik bagāti ar vitamīniem, kā uzskata. Sīpollokos C vitamīna saturs daudz lielāks (30 mg/100 g) nekā sīpolos (10 mg/100 g), lokos vairāk kālija, kalcija, fosfora, dzelzs. Tā, piemēram, 100 g sīpolloku satur 121 mg kalcija, bet 100 g sīpolu — 31 mg, kālija — attiecīgi 259 mg lokos un 175 mg/100 g sīpolos. Bet galvenā visu sugu sīpolu vērtība ir ēteriskās eļļas, kas uzbudina kuņģa sekrēciju, palielina apetīti un satur fitoncīdu — baktēriju iznīcinātājus. Ķiploki satur maz vitamīnu, nedaudz askorbīnskābes, bet, pateicoties fitoncīdiem, tiem ir sevišķas baktericīdas īpašības. No minerālsāļiem tajos pārsvarā kālija un fosfora (260 un 140 mg 100 g) sāļi.
