Stāsti
Tomāti pieder pie nakteņu dzimtas. Tie cēlušies Dienvidamerikā. Šī auga savvaļas formas līdz šim laikam sastopamas Kanāriju un Filipīnu salās, kā arī Peru. Acteku valodā, kas apdzīvoja tagadējās Meksikas teritoriju, tomātus sauca «tomatļ». No šejienes arī vārds «tomāts». Drīz pēc Amerikas atklāšanas Eiropā parādījās nepazīstams spilgti sarkans dārzenis, kas it kā simbolizēja mīlestību. Tos pārdēvēja par mīlas āboliem (franciski pomme d'amoure, bet krieviski — po-midor).
No Spānijas un Portugāles tomāti ļoti ātri izplatījās Itālijā, no turienes Francijā un citās Eiropas zemēs, to skaitā arī Krievijā. Taču visur tomātus ilgi audzēja vienīgi kā dekoratīvus augus: Vācijā — kā istabas augus podos, Francijā — kā labāko lapeņu dekorētāju, Anglijā un Krievijā tos audzēja oranžērijās kopā ar retām puķēm.
17. gadsimtā franču dārznieks Olivje de Serrs apliecināja, ka tomāti nav ēdami. Citi speciālisti apgalvoja, ka pēc tomātu nogaršošanas esot slikta dūša, kam sekojot vemšana. 19. gadsimtā Vācijā botāniskā vārdnīcā par tomātiem teikts: «Kaut gan tomātus uzskata par indīgiem augiem, Portugālē un Bohēmijā no tiem gatavo pat mērces ar patīkamu skābenu garšu.»
Viena no pirmajām zemēm, kurā 18. gadsimtā tomātus sāka audzēt kā dārzeņus, pateicoties slavenam krievu zinātniekam agronomam Andrejam Bolotovam (1738— 1833), bija Krievija. Krievu agronomijas pamatlicējs
mūsu dienās galvenokārt pazīstams kā piezīmju un memuāru autors, kas tēlaini attēlo politisko un ekonomisko dzīvi, kā arī sadzīves parašas Krievijā 18. gadsimtā. A. Bolotovs gandrīz visu savu dzīvi pavadīja laukos, nodarbojās ar lauksaimniecību, organizējot to pēc pēdējiem zinātnes sasniegumiem. Pie tam daudzi šie sasniegumi agronomijā, daļēji arī tomātu kā pārtikas augu izplatīšana, bija A. Bolotova izmēģinājumu rezultāts. A. Bolotova spalvai pieder daudz iespiestu darbu par agronomijas tēmu. Viņš bija viens no pirmajiem krievu zemkopības žurnālu izdevējiem.
A. Bolotovs piedzima un izauga Tulas guberņas Dvorjaņinovas ciemā paputējuša muižnieka ģimenē. Tur viņš sāka pastiprināti audzēt arī tomātus. 1774. gadā valodas par A. Bolotova spējām nonāca līdz Katrīnai II, un viņa, nopirkusi Kijasovu (tagad Maskavas apgabalā), uzdeva pārvaldīšanu zinātniekam, iesakot viņam pārbraukt uz Kijasovu. Kalpošana Kijasovā nedaudz kavēja, kaut arī nepārtrauca A. Bolotova agronomiskos meklējumus. Tikai pēc Katrīnas II nāves viņš varēja atgriezties Dvorjaņinovā. Pievienojoties to gadu uzskatiem par tomātu reto dekorativitāti, A. Bolotovs rakstā «Par mīlas āboliem»1 rakstīja: «Augļiem ir lielu, gludu un ļoti skaistu ābolīšu izskats; to lielākā daļa ir sarkani, tieši kā nolakoti, dažreiz dzeltenīgi vai kafijas krāsā.» Taču šajā pašā rakstā A. Bolotovs apliecināja, ka uzskati par tomātu indīgumu (piemēram, Amerikā tos pat 19. gadsimtā uzskatīja par indīgiem) nav pamatoti un ka tos var lietot uzturā.
A. Bolotovs taisnīgi uzskatīja, ka tomāti ir ne tikai garšīgi, bet arī ļoti vērtīgi dārzeņi.
Tomātu plašu izplatīšanu A. Bolotova laikā kavēja ne tikai aizspriedumi, bet ari auga lielā siltumprasība: to augļi vidusjoslas apstākļos nenogatavojās.
A. Bolotovs pierādīja, ka augļu un sēklu nenogatavošanos laukā var pārvarēt, pie tam var iztikt bez siltumnīcas. Viņš ieteica oriģinālu, tiem laikiem vienīgo iespējamo tomātu audzēšanas metodi. Marta vidū sēklas izsēja podiņos siltā telpā un augsni regulāri laistīja. Kad dīgsti sasniedza 4,4 cm garumu, tos izstādīja citos podiņos, bet, tikko beidzās pavasara salnas, tomātus izstādīja laukā. Lai paātrinātu augļu veidošanos, sāndzinumus bez ziediem ielauza, bet dzinumus ar ziediem piesēja pie balstiem. Rudenī, tuvojoties nakts salnām, augļus noņēma un ienesa siltās telpās, kur tie nogatavojās.
Pateicoties A. Bolotova centieniem, jau 19. gadsimtā tomāti kļuva par iecienītiem, plaši izplatītiem augļiem Krievijā. Tagad kultivētu tomātu paveidu ir vairāk nekā divi tūkstoši. Padomju zinātnieku izaudzētās aukstumizturīgās šķirnes tagad tiek audzētas laukā līdz 65. ziemeļu platuma grādam.
Anglijā, Francijā, Holandē un dažās citās Rietumeiropas zemēs tomāti līdz šim laikam tiek audzēti gandrīz tikai siltumnīcās. Padomju Savienības lielākā daļā tomātus audzē ar dēstu. Visagrākās un visaugstākās ražas iegūst, ja tomātu dēstus audzē kūdras-trūdzemes podiņos vai barības vielu kubos. Atkarībā no šķirnes, rajona un stādīšanas veida izstāda 25—50 tūkst, augu uz hektāra. Atsevišķi tomāti sver pat līdz 900 gramiem. Tomāti Padomju Savienībā ir visiem pieejams pārtikas produkts. Tos plaši lieto konservu ražošanai, tomātu sulas, tomātu biezeņa, tomātu pastas un dažādu mērču gatavošanai.
Tomātu uzturvērtību vispirms nosaka organisko skābju saturs. Agrāk uzskatīja, ka tomātos galvenokārt sastopama skābeņskābe, kas traucē sāļu maiņu, tāpēc daudzi ierobežoja tomātu lietošanu vai pat pilnīgi nelietoja tos. Pētījumi parādīja, ka tomātos ir ābolskābe un citronskābe, kas nepieciešamas organismam, bet skābeņskābe tajos atrasta niecīgā daudzumā. Tā, piemēram, bietēs vai kartupeļos tās ir astoņas reizes vairāk. Tomāti satur C vitamīnu, daudz karotīna (200 g tomātu pēc karotīna satura atbilst 100 g burkānu).
Ziemā tomātus var aizstāt tomātu sula, kurā saglabājas minerālvielas un organiskās skābes, kā arī daļēji karotīns.
