Stāsti
Pēc uzturvielu satura un to uzņemšanas visvērtīgākā kāpostu suga ir ziedkāposti. Ziedkāpostu dzimtene ir Kipras sala, kur tos atrada senie romieši. Pēc tam tos Eiropā aizmirsa, un tie no jauna parādījās tikai 14. gadsimtā — tos atveda no austrumiem. Ziedkāposti Eiropā ilgi neveidoja sēklas. Tās vajadzēja izrakstīt no Konstantinopoles. Sēklas ik gadu atveda uz Venēciju un Dženovu, bet no turienes izsūtīja uz visām Eiropas zemēm. Ziedkāposti maksāja ļoti dārgi. Tā, piemēram, Anglijā 17. gadsimtā par vienu ziedkāposta galviņu maksāja trīs šiliņus. Bet par šo naudu šajā laikā varēja iegādāties veselus trīs mērus kviešu. Līdz šim laikam angļi saka: «Vislabākie no ziediem — kāpostu ziedi,» — domājot ar to ziedkāpostu galviņu trauslos ziedu sastātus.
Par ziedkāpostu sēklu īpašniecēm kļuva zemes, kurām bija piemērotas kolonijas šī dārzeņa audzēšanai. Holandieši pārklāja ar kāpostu dārziem Labās Cerības ragu, ieguva tur sēklas un pārdeva tās Eiropā.
Krievijā ziedkāposti pirmo reizi parādījās Katrīnas II laikā, un to lietošana ilgu laiku bija tikai augstākas sabiedrības privilēģija. Tos pasniedza svinīgās pusdienās. Tikai 19. gadsimtā pēc tam, kad franču dārzkopim amatierim baronam de Kalvaram izdevās savā muižā Eiropā iegūt ziedkāpostu sēklas, šis dārzenis kļuva relatīvi pieejams.
Arī mūsu dienās ziedkāposti salīdzinājumā ar galviņkāpostiem tiek audzēti daudz mazāk. Pārsvarā tos audzē Vidusjūras zemēs.
Mūsu zemē ziedkāposti lielāko tiesu tiek audzēti rajonos ap lielām pilsētām.
Ziedkāposti būtu vairāk jākonservē. Baltos galviņkāpostus pirms skābēšanas ēvelē ar mašīnām (vismazākais ražīgums ir 2 t/stundā), bet ziedkāpostu konservēšanas process ir viens no visdarbietilpīgākajiem, jo tos līdz šim nogriež un sagriež ar rokām.
