Stāsts
Zirņi (Pisum sativum) pieder pie pākšaugu dzimtas. Cilvēkiem tie bija zināmi ļoti sen. Šveicē apmetņu vietās, kas ierīkotas akmens laikmetā, bija atrastas zirņu sēklas.
Zirņi bija plaši izplatīti senajā Indijā — sanskrita valodā tos sauca par «harertso» — un senajā Ķīnā, kur tie bija auglības un bagātības simbols.
Senajā Grieķijā un senajā Romā zirņi bija pirmās nepieciešamības produkts nabadzīgajiem ļaudīm. Kādā Horācija satīrā trūcīgs cilvēks, atgriezies no darba mājās, saka: «Atgriežos mājās pie bļodas ar zirņiem un ķiplokiem.»
Agrīnajos viduslaikos Vācijā Kārļa I laikā plaši kultivēja zirņus. Vācieši vienmēr augsti vērtējuši zirņus. Tā, piemēram, 19. gadsimtā vācu karavīru ēdienu kartē bija zirņu desa.
Ne mazāk populāri zirņi bija arī citām Eiropas tautām, to skaitā slāviem. Francijā 16. gadsimtā zirņus ar saceptu cūkas speķi pasniedza gan karaļa galmā, gan vienkārša pilsētnieka galdā. Spānijā un Krievijā viens no iecienītākajiem ēdieniem bija zirņu vira ar šķiņķi.
Krievijas teritorijā zirņus pazina ļoti sen. Ne gadījuma pēc saka: «Tas bija cara Zirņa laikā!» — ar to domājot notikumu ļoti lielā senatnē. Gavēņa dienās mūsu priekšteči cepa pīrāgu ar zirņiem, gatavoja sieru un makaronus no zirņiem.
Par zirņu dzimteni zinātnieki uzskata Dienvidkrieviju, Krimu, Kaukāzu, Melnās jūras piekrasti, Vidusāziju, Irānu, Indiju, Etiopiju. Šeit zirņi līdz šim laikam aug savvaļā.
Bez parastajiem zirņiem pazīstami vēlāk ievestie saldie zaļie zirņi, kas parādījās 16. gadsimtā. Pirmie ar panākumiem zaļos zirņus sāka audzēt holandieši.
Anglijā un Francijā zaļie zirņi sākumā bija liels retums, bet 17. gadsimtā tos sāka aktīvi audzēt dārzos Londonas tuvumā. Līdz šim laikam bez tiem šeit neizpaliek nevienas izsmalcinātas pusdienas. Bet Vācijā, lai stimulētu zaļo zirņu kultivēšanu, bija noteikta speciāla prēmija pirmajam, kas aizveda uz tirgu šo dārzeni.
Krievijā zaļos zirņus audzē kopš 1674. gada. Sevišķi slavena ar zirņu audzēšanu bija Jaroslavļas guberņa.
19. gadsimta sākumā sāka audzēt tā sauktos cukurzirņus, kurus ar panākumiem pārdeva citām Eiropas zemēm. Cukurzirņus ieguva no negataviem zaļajiem zirņiem, tos izkaltējot. Par cukurzirņiem tos sauca tāpēc, ka pirms pasniegšanas tos bija paredzēts vārīt kopā ar salātu lapām, pievienojot cukuru.
Parādoties mums labi pazīstamajiem konservētajiem zaļajiem zirnīšiem, cukurzirņi neizturēja konkurenci, tos pārstāja ražot, jo konservētie zaļie zirnīši bija daudz lētāki, ziemā tie saglabāja svaigu zirnīšu garšas īpašības.
Ja agrāk zirņus audzēja galvenokārt Krievijas vidusjoslā, tad pašlaik tos audzē līdz 60. ziemeļu platuma grādam. Pēdējā laikā selekcionētās agrīnās šķirnes šo robežu ļauj atvirzīt vēl tālāk uz ziemeļiem.
Zirņiem piemērotākās ir vidēji mitras smilšmāla un mālsmilts augsnes. Zirņi, kā visi pākšaugi, bagātina augsni ar slāpekli, tāpēc augsekā tos izvieto tieši pēc labībām un kartupeļiem.
Līdz Lielajai Oktobra sociālistiskajai revolūcijai Krievijā zaļo zirnīšu konservus gatavoja tikai Porečenskas rūpnīcā Jaroslavļas apgabalā. Visu tās produkciju eksportēja galvenokārt uz Angliju. Šāda rūpnīca Krievijā līdz 1935. gadam bija vienīgā.
Viens no bijušajiem šīs rūpnīcas inženieriem zinātņu kandidāts A. Namestņikovs stāsta: «Tagad mums ir uzceltas vairāk nekā desmit šādu rūpnīcu, kas ražo zaļos zirnīšus. Tās saražo vairāk nekā 200 miljonus burku gadā, un, lai gan mēs gandrīz tos neeksportējam, konservu nepietiek, nākas pat ievest no Ungārijas. Arvien palielinās konservēto zirnīšu ražošana. Bet šis produkts tā ir iecienīts, ka tuvākajos gados diez vai izdosies pilnīgi apmierināt pieprasījumu pēc tā.»
Zirņi, tāpat "kā citi pākšaugi, satur daudz olbaltumvielu un ogļhidrātu (galvenokārt cieti). Tā, piemēram,, sausos zirņos ir tikpat daudz olbaltumvielu, cik vidēji treknā liellopa gaļā, bet zirņi gandrīz divreiz pārsniedz to kaloriju ziņā, jo satur vēl daudz ogļhidrātu. Zaļajos zirņos ir mazāk olbaltumvielu un ogļhidrātu (5 un. 13 g 100 g zirņu). Zirņi bagāti ar kāliju, fosforu,. B grupas vitamīniem, to skaitā folijskābi, zaļajos zirņos ir arī karotīns un nedaudz C vitamīna.
