Stāsti
Gārsa, tautā saukta arī par kazu zāli, kazkāju, ģikts zāli un vēl visādi citādi, ir viens no augiem, kas dārzkopjus mēdz dzīt izmisumā, jo aug un vairojas ātri un tiek uzskatīta par uzmācīgu nezāli. Garum garās saknes ir ārkārtīgi dzīvotspējīgas, un no pavisam maza saknes gabaliņa ātri vien var izveidoties jauns augs. Mēdz jokot, ka gāršu nevar iznīdēt citādi, kā vien apēst. Un šajā jokā slēpjas liela daļa patiesības - gārša ir krietni vien vērtīgāka un izteiksmīgāka par parastajām salātlapām, garšas ziņā to varētu raksturot kā pētersīļa, burkāna un selerijas krustojumu. Daudzviet Vācijā, Šveicē, arī Skandināvijas valstīs gāršu lielos podos vai puķu kastēs audzē speciāli - veselībai un virtuvei. Gārsa ir labs dabas līdzeklis organisma attīrīšanai, tā vairo mundrumu un enerģiju, kā arī palīdz pret locītavu un muskuļu sāpēm. Lai tās mazinātu, lapas saspaida un uzklāj uz sāpošās vietas.
