Namamātes ievērībai
Artišoki ir daudzgadīgi augi ar lielām, gaļīgām ziedkopām, kuru pamatni lieto uzturā. Pēc lieluma artišoks var sasniegt krietna apelsīna apmērus, bet tā ēdamā daļa ir daudz mazāka. Ēdami ir tikai lapu apakšējie gali un sakne. Artišoki ir izslavēti kā ar vitamīniem īpaši bagāti dārzeņi, kas labdabīgi ietekmē kuņģa, aknu un žultspūšļa darbību. Taču, ēdot šos Ziemeļāfrikas izcelsmes dārzeņus, ko mūsdienās jebkurā gadalaikā ieved no Itālijas, Francijas un Spānijas, racionālie apsvērumi aizmirstas.
Kā tos pasniedz
Artišokus pasniedz nesadalītus īpašā vai parastajā dziļajā šķīvī. Pēc vēlēšanās pie tiem var pasniegt dažādas mērces vai tikai vienu - tā saukto zāļu mērci, vai mērci francūžu, holandiešu gaumē, vai uz garšzāļu bāzes gatavotu majonēzi.
Kā tos ēd
Artišokus ēd ar rokām, un tas sagādā jo lielāku baudu tāpēc, ka ar to zvīņveida lapām ir ļoti ērti uzņemt mērci.
Artišoka sakni pašu par sevi daudzi gardēži uzskata par delikatesi, lai gan bieži vien to izmanto par piedevu.
Novārīto artišoku tur kreisajā rokā. Ar labo roku no ārējo lapu vainaga noplēš lapu pēc lapas, pamazām tuvojoties artišoka viducim. Biezos spilgti dzeltenos lapu galiņus iegremdē mērcē (speciālajos artišokiem domātajos šķīvjos šim nolūkam ir īpaši padziļinājumi); ēd tikai šos mīkstumu saturošos galiņus, tos izspiež, izvelkot caur zobiem. Lapas neēdamo daļu noliek uz atlikumiem domāta šķīvja.
Tādējādi, noplēšot lapu pēc lapas, nonāk līdz artišoka saknei, virs kuras atrodas tā sauktais siens, t. i., zieda iekšējo šķiedru komplekss. Pēc tam skalojamā traukā nomazgā pirkstus, no lielā piederumu komplekta paņem nazi un dakšiņu, ar vienu naža griezienu (vislabāk - nokniebjot) atdala sienu no saknes un tad sāk baudīt šo delikatesi.
Dzērieni. Pie artišokiem iesaka pussauso Reinas vai Mozeles vīnu vai Elzasas muskatu.
