Stāsti
Brassica oleracea var. capitata
Kāposti ir vieni no galvenajiem dārzeņiem Eiropā. To dzimtene ir Eirāzija, taču galvenokārt tos audzē un patērē eiropieši, bet lielākā daļa sugu cēlušās Vidusjūras apkārtnē. Senā Grieķijā lapu kāposti bija plaši izplatīti un iecienīti. Tieši šeit tos sāka plaši atzīt.
Grieķiem kāposti bija skaidrības simbols, tos uzskatīja kā aktīvu pretapdzeršanās līdzekli. «Apēd kāpostu pirms iedzeršanas — nepiedzersies, apēd pēc dzeršanas — izdzenāsi dzērumu.»
Grieķi piedēvēja kāpostiem dziedinošas īpašības, spēju sadziedēt ievainojumus, kā arī ieteica lietot kāpostus pret bezmiegu. Ne mazākā cieņā kāposti bija senajā Romā, kur bez lapu kāpostiem audzēja arī galviņkāpostus, kolrābjus un pat sparģeļu kāpostus. No grieķiem un romiešiem kāpostus audzēt iemācījās arī citas Eiropas tautas, piemēram, ķelti. Vārds kāposts cēlies no senķeltu vārda «kap» — galva.
Grūti pateikt, kad tieši kāpostus sāka audzēt slāvi. Katrā ziņā Krievijā jau sen ēda kāpostu pīrāgus un skābētus kāpostus.
Pēc galviņkāpostu novākšanas tos ēvelēja, pēc tam rīkoja kāpostu svētkus. Sevišķi slavenas ar kāpostu svētkiem bija Rjazaņas, Tambovas un Tulas guberņas. Svētku drēbēs tērptas meitenes — zemnieces dziedot apstaigāja visas sādžas mājas, kur viņas ar prieku saimnieki uzņēma. Aiz meitenēm nāca jaunieši, noteikti ar cienastiem saimniekiem un viņu palīdzēm. Saimniecei noteikti bija jāizcep kāpostu pīrāgs un jāpacienā ar to visi klātesošie. Ēvelēšana beidzās ar rotaļām, joku dziesmām un dejām.
Krievijā no seniem laikiem pazina lapu kāpostus (ar čokurainām un gludām lapām) un galviņkāpostus. Kopš XVI gadsimta izplatījās kolrābji, pēc tam ziedkāposti un Briseles kāposti. Pašlaik pazīstamas vairākas kultivēto kāpostu sugas. Padomju botāniķe T. Lizgunova izšķir sešas dārza kāpostu sugas — lapu kāpostus, galviņkāpostus, Savojas kāpostus, kolrābjus, Briseles kāpostus un ziedkāpostus.
Mūsu zemē kāpostu sējumiem atvēlēti 30% no dārzeņiem paredzētās platības. Pirmo vietu sējumu platību ziņā galviņkāposti aizņem daudzās citās zemēs: Francijā, Lielbritānijā, Vācijas Demokrātiskajā Republikā, Norvēģijā un Čehoslovakijā.
Pie mums kāposti aug visur. Tie pacieš līdz — 5°C salu. To raža sasniedz 900 cnt/ha, pie tam sastopamas līdz 16 kg smagas galviņas. Agrāk kāpostus audzēja tikai ar dēstu. Attīstoties mehanizācijai, sāka lietot audzēšanu bez dēsta (sēklu iesēja laukā).
Par nožēlošanu pagaidām ne visas kāpostu sugas pie mums plaši izplatītas. Pavisam nesen sāka paplašināt sarkano galviņkāpostu audzēšanu, kuri labi saglabājas ziemā, noder salātu gatavošanai, marinēšanai un skābēšanai. Stipri retāk mēs lietojam ziedkāpostus, Briseles, Savojas kāpostus, kolrābjus.
Baltos galviņkāpostus plaši lieto konservu rūpniecībā. Sabiedriskai ēdināšanai ražo kāpostu pusfabrikātus, piemēram, skābētus kāpostus, sautētus kāpostus, kā arī piecus kāpostu salātu veidus: dārzeņu salāti ar paprikām (kāposti, paprikas, svaigi tomāti, zaļumi, garšvielas), uzkožamie salāti ar paprikām (kāposti paprikas, burkāni, sīpoli, zaļumi, garšvielas), uzkožamie salāti ar āboliem, maija salāti (kāposti, zaļie zirnīši, sīpoli, ķiploki, zaļumi, garšvielas) un galda salāti (kāposti, galda bietes, sīpoli, ķiploki, zaļumi, garšvielas). Šos salātus pilda nelielā tarā pārdošanai sakņu veikalos. Pārdošanā būs ari kāpostu sula. Pagaidām to lieto slimnīcās un klīnikās. Veikalos parādās arī ātri sasaldēti kāpostu ēdieni pusdienām: vairāk nekā 10 dažādu boršču un kāpostu zupu, vairāki kāpostu tīteņu veidi. Tas, bez šaubām atvieglos namamātēm darbu, ļaus ātri pagatavot garšīgas pusdienas. Saldētu ēdienu polimēru materiālu paciņā var glabāt mīnus 18°C temperatūrā veselu gadu.
It īpaši maz pie mums audzē brokoļus jeb sparģeļu kāpostus, kas bija pazīstami jau senajā Romā. Šiem kāpostiem neveidojas blīva galviņa, bet tās veidojas uz atsevišķiem stublājiem. Pie mums tos gandrīz neaudzē, īpašā cieņā tie ir Itālijā un Anglijā. Itālijā bez parastiem citrondzeltenajiem brokoļiem sastopami zaļie un visgaršīgākie — sarkanīgi brūnie. Brokoļus ēd kā salātus vai vārītus ar treknu liellopu gaļu un pipariem.
Svaigi baltie galviņkāposti satur tikpat daudz C vitamīna, cik apelsīni vai citroni, bet Briseles kāposti un ziedkāposti — I½—2 reizes vairāk.
Kāposti izceļas ar augstu P vitamīna saturu, kura daudzums pārsniedz P vitamīna daudzumu jebkurā citā dārzenī (izņemot pētersīļus un spinātus).
Kāposti organismam kompleksi piegādā minerālvielas, kas nodrošina organismā normālu sārmu un skābju līdzsvaru.
Visus kāpostus raksturo mazais kaloriju saturs, neliels olbaltumvielu un ogļhidrātu saturs, pilnīgs tauku trūkums un augsts C vitamīna un kālija (kālija vairāk sarkanajos galviņkāpostos un kolrābjos) saturs.
U vitamīnu, ko satur kāpostu sula, uzskata par pretčūlu faktoru.
